Pasaulē virmo olimpisko spēļu dvaša. Ir tik skaisti, kad pēc sacensībām sportistu apskauj tribīnēs sēdošais karstākais līdzjutējs – viņa mīļotais cilvēks.
Pasaulē virmo olimpisko spēļu dvaša. Ir tik skaisti, kad pēc sacensībām sportistu apskauj tribīnēs sēdošais karstākais līdzjutējs – viņa mīļotais cilvēks. Vērotājam no malas sports var šķist sirsnīga, aizraujoša un pievilcīga nodarbošanās. Tai pašā laikā sports tā ir kā slimība. Labā nozīmē, protams. Un ne vienmēr viegli būt pārliecināta sportista otrai pusītei.
Uz sarunu par kopdzīvi ar cilvēku, kurš sportā ieniris, kā saka, ar visu sirdi un dvēseli, aicinājām tieši viņu dzīvesbiedres. Jāteic, viņām izdevies pielāgoties savam mīļotajam, taču daudziem tas var arī neizdoties. Par to – psihologa komentārā.
“Kad iekāpj laivā, nepatika pret ūdeni aizmirstas”
Jāņa Millera mūža aizraušanās ir ūdens motosports. Viņš vairākus gadu desmitus piedalījies sacensībās, taču tagad ir laivu mehāniķis un arī treneris. Millera kunga dzīvesbiedrei Annai Millerei pēc pirmo sešu gadu kopā būšanas nekas cits neatlika, kā pašai sākt nodarboties ar ūdens motosportu. Par spīti nepatikai pret ūdeni, A.Millere ir ūdens motosportiste ar 13 gadu stāžu! “Kad iesēdos laivā, par ūdeni vairs nedomāju. Aktīvajā sportā aizvadītie gadi bija forši. Ūdens motosports ir skaists, interesants, nav jābūt dubļu un putekļu ieskāvumā, kā arī visapkārt ir labi cilvēki,” teic Milleres kundze. Viņa apgalvo, ka nekad pat neesot bijusi doma mēģināt atrunāt vīru no ūdens motosporta. “Labi, ka viņš pie tā turas. Protams, ir bijuši strīdi, bet tas ir normāli. Dažkārt šķiet, ka Jānis varētu vairāk kaut ko padarīt mājās. Vīram laivu sagatavošana, remontēšana aizņem pārāk daudz laika,” klāsta A.Millere. Lai arī vairs aktīvi nesporto, kundze allaž ir lietas kursā par notiekošo uz ūdens. Viņa dodas līdzi uz sacensībām. Šovasar jau uz kādām četrām piecām bijusi. Arī šīs brīvdienas būs veltītas ūdens motosportam. “Man nav garlaicīgi. Laiku atrodam visam. Mums ir daudz draugu,” teic A.Millere. Starp citu, sports nekad viņai nav bijusi sveša lieta, tālab dzīvesbiedra aizraušanās ir saprotama, arī sacensībās aizvadītās vasaras šķiet jaukas un interesantas. Milleru pāris ir ābola abas pusītes.
“Viņš daudz trenējas, bet atrod laiku arī man”
Līga Valdmane un Kārlis Vanags viens otram ir pusotru gadu. Kārlim sports, kā Līga stāsta, ir visa viņa dzīve. Puisis ir biatlonists, taču šovasar kaismīgi pievērsies kalnu riteņbraukšanai. Kārlis trenējas katru dienu, un tikai dažreiz viņam gadās kāda brīva diena. Kopā ar Talsu riteņbraucēju komandas biedriem viena treniņa laikā tiek nobraukts 50 – 60 kilometru. Teju vai katrās brīvdienās Kārlis piedalās Latvijas vai Baltijas mēroga sacensībās. Tajās viņš izliek sevi visu, jo tikai tad ir gandarīts par startu. Sacensības Kārlim brīvdienās – tas ir urrā! sauciens Līgas draudzenēm, kuras allaž priecājas, ka sportista meitene varēs pievienoties viņām kādā “tusiņā”. Un tad jaunietes atpūšas pēc pilnas programmas – rīko meiteņu vakarus, dodas ekskursijā, naktī kailas peldas jūrā vai vienkārši izdejojas.
“Mums ar Kārli ir ierobežots tikšanās laiks un atpūtas iespējas,” stāsta Līga, “piektdienās nevaram pilnvērtīgi izklaidēties, jo nākamajā rītā viņam jādodas uz sacensībām, tādēļ agrāk jāiet gulēt. Kārlis ir atsaucīgs un nāk līdzi, piemēram, uz diskotēkām, taču, saprotams, viņam vakars norit kā strādājošajiem pirms saspringtas darba dienas.”
Līgai ir prieks, ka viņas mīļotajam aizraušanās ir sports, nevis kaitīgi ieradumi. Nav mazsvarīgi, ka puisis vienmēr ir labā formā. Starp citu, arī Līga nav nīkulīga mājās sēdētāja, viņa spēlē volejbolu un ir piedalījusies vairākos Latvijas čempionātos. Tiesa, meitene sportam nepakārto visu dzīvi, kā to dara Kārlis. “Slikti, ka nevaram nekur kopā aizbraukt, jo viņam vienmēr ir treniņi, sacensības…” nopūšas Līga. Sāpīgākais brīdis esot bijis, kad viņa palikusi viena Valentīndienā, jo Kārlis kopā ar citiem biatlonistiem trenējās nometnē Alūksnē. Esot skumji, kad mīļotā cilvēka nav līdzās svarīgos brīžos. Tad Līga, kā viņa pati saka, “mākslo”. Tas ir, pievēršas vēl vienam savam vaļaspriekam – zīmēšanai, gleznošanai vai kādu priekšmetu darināšanai.
“Par sportu nestrīdamies vai arī darām to ļoti reti. Kā jau teicu, drauga aizraušanos vērtēju pozitīvi, tikai nepatīk, ka viņš sportam reizēm “izgrūž” pārāk daudz naudas. Nesen velosipēda remontam iztērēja 70 latu, ko bija nopelnījis, vasarā cītīgi strādājot, lai varētu samaksāt par mācībām. Par ko tagad studēs?” jautā Līga. Iespēju robežās viņa apmeklē drauga sacensības, taču, kad biatlonists startējis Eiropā, Līgai nācās samierināties ar drauga prombūtni, turēt īkšķus mājās un sazināties ar īsziņām.
