Daudz ir to, kas tic, ka mūzika ir mūsdienīga māksla un ka tā dzimusi ne pārāk sen. Daudz ir arī to, kas uzskata, ka šodien ir vērojams tās triumfs.
Daudz ir to, kas tic, ka mūzika ir mūsdienīga māksla un ka tā dzimusi ne pārāk sen. Daudz ir arī to, kas uzskata, ka šodien ir vērojams tās triumfs. Atskatoties pagātnē, jāsecina, ka tā domājusi katra paaudze un lepojusies, ka sasniegusi pilnības apogeju.
Jaunatne draud radīt (un jau rada) «šedevrus», kas liks aizmirst agrāk sacerēto. Vecīši, šie velnišķīgie pravieši, runā par gaumes samaitātību viņu laikos, redzi, viss bija labāk. Bet, kas attiecas uz publiku, tā agrāk ignorēja, bet tagad atklāti atzīst galējības.
Māksla, ko var sagraut mainīgā mode
Mūzika ir māksla, kas ātri attīstās, bet to var arī ātri sagraut ar modes palīdzību.
Voltērs, Ruso un gandrīz visi XVIII gs. rakstnieki uzskatīja, ka dienu no dienas mūzika milzīgiem soļiem dodas pa progresa ceļu. Viņi uzskatīja, ka Pergolezi un Hendeļa skaņdarbi ir daudz augstākā līmenī par, teiksim, Korelli vai Lulli sacerējumiem. Attiecīgi tagadējie brīnišķīgie komponisti daudzkārt pārspējuši tos, kas izraisīja apbrīnu pagājušajā gadsimtā. Šajā piemērā kļūst acīm redzamas šādu klasifikāciju un atzīšanu vērtības, izteiktas progresa vārdā.
Ne tikai pavirši prāti, bet arī izglītoti mūziķi visos laikos iedomājušies, ka viņu māksla ir daudzkārt pārspējusi priekšgājēju mākslu.
Cieņa pret priekštečiem netraucēja radīt šedevrus
Rihards Štrauss mūsu gadsimta sākumā (1908. g.) rakstīja, ka «mūzika ne tikai virzās, bet drīzāk aizelsusies skrien pa progresa ceļu, bet iepriekšējo gadsimtu mākslas darbi tika radīti tam, lai kļūtu par mūsu augšupejas pakāpieniem. Pat pilnīgs šedevrs ir jāuzskata tikai par graudu, kas ielikts pēcteču dvēselēs, lai turpinātu radīt vēl dižākus un pilnīgākus gara darbus». Taču ar ko Štrausa laika mūzika ir pilnīgāka un dižāka par Baha, Haidna vai Bēthovena mākslu, to viņš aizmirsa pateikt. Lai pierādītu, ar ko, teiksim, mūsdienu mūzika ir labāka, ir jāzina visa mūsdienu mūzika (kas ir diezgan viegli), kā arī visa vecā mūzika (kas ir krietni grūtāk). Kas zina, vai mūsu pārliecība par progresa uzvarām nebūs nākamo paaudžu smieklu iemesls?
Pretstatā daudziem «estētiem un gaumes noteicējiem» visi dižie mūziķi cienīja un mīlēja priekštečus un nekad necentās ar savas slavas stariem aizēnot pagātni. Pat otrādi viņi paši spēlēja to skaņdarbus, uzskatīja tos par krietni augstākiem mūziķiem un mācījās no tiem. Lists pirmām kārtām uzskatīja sevi par uzticīgu klasiķu sekotāju. Sajūsmināta attieksme pret priekštečiem netraucēja nevienam ģēnijam radīt jaunus šedevrus.
Mūsu nezināšana mums neliedz izteikties nicinoši
No kurienes tad ir bailes aizrauties ar pagātni? Renesanse bija nekas cits kā atgriešanās pie antīkā. Taču diezin vai kādam šķitīs, ka tas slikti atspoguļojās mākslās. Ko mēs teiktu, ja dzejnieki, mākslinieki vai skulptori iedomātas evolūcijas vārdā pieprasītu noslēpt no tautas Homēru, Danti vai Rafaēlu? Vai varbūt tās ir bailes citu acīs palikt vecmodīgam?
Progresa koncepcijas piekritējiem ir atņemta vēstures izjūta. Šodien no tūkstošiem cilvēku diezin vai atradīsies desmiti, kas būtu spējīgi atšķirt Bahu no Hendeļa vai Korelli no Ramo. Bet, pat ja viņiem tas izdotos, grūti būs nonākt pie vienprātības, kurš no viņiem ir augstāks. Tātad tas ir gaumes, nevis progresa jautājums.
Pārsteidzoši, cik maz mēs zinām mūsu mākslas vēsturi. Šis fakts kļūst acīm redzams, ja salīdzinām mūsu erudīciju ar to, ko vēsta par savu mākslu dzejnieki, mākslinieki, mūziķi. Grieķu mūzika līdz šim ir visai maz pētīta, bet ko mēs zinām par viduslaiku darbiem? Kur var dzirdēt brīnišķīgos renesanses skaņdarbus? Un vai mēs zinām tos? Taču mūsu nezināšana netraucē mums izteikt dziļu nicināšanu par šo neizpētīto pagātni.
Aizkustināti līdz asarām, neaizmirstam pārākumu
Fidži salu aborigēni nogalina savus vecākus, kad tie kļūst veci. Tā pati morāle valda arī mūzikā.
Mēs uzskatām, ka senie skaņdarbi ir nolemti pelnītai aizmirstībai, jo tiem nebija vajadzīgo īpašību, lai turētos pretim laika cietsirdīgajiem sitieniem. Bet mēs paši taču atmetam dižākos šedevrus, it kā tie būtu no modes izgājuši apģērba gabali.
Reizēm par godu kādai jubilejai «izrokam» kādu senu mākslas darbu, ar kuru jau simtiem gadu ir zudusi vēsturiska saite, bet pārsteidzoši tas atklāj mums savu skaistumu un liek ietrīcēties sirdīm, un mēs brīnāmies, cik skaista bijusi mūzika tolaik. Nevaru pateikt, vai tā bija augstāka vai zemāka par mūsdienu mūziku, bet tā pildīja ar maigumu sirdis, kas nebija sliktākas par mūsējām. Tomēr, aizkustināti līdz asarām, nekad neaizmirstam savu pārākumu.
«Es ceru, ka apziņa pasargās mani no parastās kļūdas pacelt pagātni uz šodienas rēķina,» teica Voltērs. Baidoties uzlielīt pagātni, lai nenoniecinātu tagadni, lielākā daļa cilvēku noliedz agrāko laiku mūziku. Pārējo izdarīja nevīžība. No šejienes arī nicināšana pret komponistu it kā garlaicību, ja salīdzina to ar mūsdienu skaistumu. «Kāda mums darīšana gar mūsu priekšgājēju mākslu, kas jau sen guļ kapā!» mēdzam teikt. «Tagad ir citi laiki.» Utt.
Pārāk labais ir tuvāks sliktajam
Viens no dižākajiem mākslas pazinējiem Viktors Igo ir teicis: «Mākslā brīnišķīgs ir tas, ka skaistumam nav raksturīgi pilnveidoties. Māksla pati par sevi neiet ne uz priekšu, ne atpakaļ. Pārvērtības dzejā tikai viļņveida skaistā kustības, kas kalpo cilvēciskajai attīstībai. Māksla nav spējīga uz iekšēju progresu. Atgriezieties atpakaļ, cik gribat, no Versaļas līdz Heidelbergas pilij, no Heidelbergas pils līdz Parīzes Dievmātes katedrālei, no Dievmātes katedrāles līdz Alhambrai, no Alhambras līdz Sv.Sofijas katedrālei, no tās līdz Kolizejam, no Kolizeja līdz Akropolei, no Akropoles līdz piramīdām; jūs varat bezgalīgi doties gadsimtu dziļumos, bet mākslā jūs atpakaļ neaiziesiet. Māksla nav atkarīga ne no kādas pilnveidošanas nākotnē, ne no pārveidēm valodā, ne no kāda izteiksmes līdzekļa dzimšanas vai miršanas. Tā ir tikpat tīra, pabeigta un dievišķīgi pilnīga barbarisma ēras laikā, cik civilizācijas ēras uzplaukumā.»
Stingri augšupejoša līnija, progresa piekritēju iezīmēta, kurai, kā bija domāts, vajadzēja mūs gudri vest soli pa solim pretī ideālam, pārvēršas viļņveida un kaprīzos zigzagos, pilnos skaistuma. Katrs šis skaistums pats par sevi ir absolūta pilnība. Nevar pārspēt Baha «Ziemassvētku oratoriju» vai Bēthovena «Mēnesnīcas sonāti». Ir darbi, kuru priekšā atliek tikai noliekt galvu, jo tajos ir augstākā muzikālā pilnība. Tie, kas cenšas iet tālāk, ir vai nu aprobežoti, vai cilvēki bez gaumes. Viņi nesaprot, ka augstāk «par ļoti labu» var būt tikai «pārāk labs», kas ir krietni tuvāks sliktajam, nekā mēs domājam.
Mākslai nav iespējams nospraust ceļu
Dzīve ir pilna skaistuma; tās izpausmes ir visai daudzveidīgas. Noteiktā rakursā skatot, māksla var būt augstāka vai zemāka, bet tā nekad neiet pa priekšrakstītu progresa ceļu. Mūzika nav skolniece, kas pāriet no klases uz klasi un tikai beigās saņem brieduma atestātu.
Kad muzikants saka, ka Ramo klavesīna darbi viņam liekas vājāki nekā Kuperēnam, varbūt viņam ir taisnība. Daudz grūtāk ir salīdzināt, teiksim, Freskobaldi ar Mocartu.
Mākslinieki nevarētu radīt, ja viņiem nebūtu absolūtas ticības spējai pilnveidoties. Māksla netiecas pēc viena vienīga ideāla, katrai paaudzei tas ir savs, un katra paaudze to vairāk vai mazāk sasniedz. No šejienes arī dažāda veida skaistums mākslas darbos, kas paši par sevi ir pilnīgi, kaut arī atšķiras cits no cita. Lūk, kāpēc mēs vienādi baudām gan Igo, gan Homēru, gan Mikelandželo, gan Vivaldi un Orfu.
Un tikai mūzikā mūs grib pārliecināt, ka komponistu klasiķu vienīgais eksistēšanas iemesls ir būt pamatā romantiķiem, bet tiem savukārt tramplīnam jauniem ģēnijiem.
Ja šī ir progresa reliģija pārī ar nevīžību, pēc pāris gadsimtiem varēsim lasīt: «Presliju var uzskatīt par mūzikas tēvu, jo viņa priekšgājēju komponistu daiļrade, piemēram, Bēthovena un Vāgnera, bija tikai embrionālā stāvoklī, un tāpēc viņi ir taisnīgi nodoti aizmirstībai.»
