Sidrabenes pagasta «Cerības 1» un «Cerības 2» palikušas vienas no retajām lopkopības saimniecībām mūsu pusē. Interesantākais, ka abu lauku uzņēmumu vadītāji darbā ir apvienojušies, jo kopīgiem spēkiem vieglāk un drošāk uzturēt lielo saimniecību.
Sidrabenes pagasta “Cerības 1” un “Cerības 2” palikušas vienas no retajām lopkopības saimniecībām mūsu pusē. Interesantākais, ka abu lauku uzņēmumu vadītāji darbā ir apvienojušies, jo kopīgiem spēkiem vieglāk un drošāk uzturēt lielo saimniecību.
Zemnieku saimniecības “Cerības 1” saimnieks Antons Jaks uzreiz uzsver, ka par lopkopību atbild viņa kolēģe Ameļa Jablonska, ar kuru vairāku gadu garumā izdevies lieliski sastrādāties. “Esmu jau pensijas vecumā un tikai reizumis palīdzu ar kādu konsultāciju,” pieticīgi bilst Jaka kungs, kas darba gaitās allaž gājis roku rokā ar lauksaimniecību. Viņš uzteic A.Jablonskas darbasparu, apņēmību un zinātkāri. “Viņa arī bez veterinārās izglītības var tikt galā ar feldšera pienākumiem, apsēklot govi un veikt citus pienākumus. Saimniece daudz ko māk, bet, ja kaut ko nezina, cenšas noskaidrot.”
Bija jāievelk otrā elpa
A.Jablonskas uzticību lopkopībai un ieguldījumu šai nozarē nevar nepamanīt. 1996. gadā viņas saimniecību piemeklēja uguns nelaime. Ļaunprātīgas dedzināšanas dēļ Jablonskas kundze palika ar sešām govīm, kurām nebija ko dot ēst, jo barību aprija sarkanais gailis. Saimniece ievilka otru elpu un sāka vēlreiz. Atceroties slikto pieredzi, “Cerībās” tagad tiek gatavota gandrīz tikai skābbarība, kā arī pirkti mikroelementi un sāls. Siena krājumu var iznīcināt viens nieka nejauši izmests izsmēķis, arī laika apstākļi siena vākšanai nebūt nav labvēlīgi.
Nedaudz vēlāk stiprināt saimniecības spēkus un kooperēties piedāvāja A.Jaks, kas saprata, ka vienam būs grūti turpināt nodarboties ar lopkopību. Saimniece neatteica. “Likvidējoties kolhozam, mums katram tika ēku kompleksa daļa. Kāds nezināms pievilkšanas spēks palīdzēja apvienoties, kļūt lielākiem un stiprākiem, kādiem mūsdienu uzņēmējdarbības vidē jābūt, lai pastāvētu un spētu veiksmīgi darboties,” teic A.Jaks. Divatā, protams, vieglāk strādāt. Apvienots arī tehnikas parks, un, ja kaut kas nav zināms, to noskaidrot var doties viens vai kopā.
“Cerību” rīcībā, ieskaitot nomāto zemi, ir vairāk nekā 350 hektāru. Augkopība tiek pakļauta lopkopības vajadzībām.
Izslaukumu vērtē kā vidēji augstu
“Cerībās” mīt 509 lopi, tai skaitā 208 slaucamas govis. Vidējais piena izslaukums no vienas gadā ir 4300 kilogramu. “Tas ir vidēji liels,” vērtē saimniece, “izslaukumu spēcīgi ietekmē barības bāze, tas, ko ieguldām ganāmpulkā. Lai palielinātu govs pienīgumu, vairāk arī jāiegulda.” “Cerībās” piena vadā slauktais piens nonāk akciju sabiedrībā “Rīgas piensaimnieks”. Par šo uzņēmumu A.Jablonskai sakāmi tikai labi vārdi: “Uz viņiem var paļauties, par pienu maksā laikā, nav problēmu. Lai palīdzētu attīstīties, Latvijas piena lopkopības saimniecībām uzņēmums četras reizes gadā rīko seminārus, uz kuriem no ārvalstīm ierodas zinoši lektori, kā arī piensaimnieks katru gadu organizē pieredzes apmaiņas braucienus. Esmu jau pabijusi Igaunijā, Polijā.”
Samaksa par nodoto pienu atkarīga no tā kvalitātes. Par augstākā labuma pienu var saņemt 120 latu par tonnu, bet, ja nodos ekstra klases pienu, maksās 140 latu. “Ja daudz un kārtīgi strādā, panākumi būs,” domā Ameļas kundze. A.Jaks piebilst: “Lopkopība ir daudz precīzāka lauksaimniecības nozare par citām. Augkopji var sēt šodien vai arī šo darbu atlikt uz rītu. Mitrāki graudi jāliek kaltēties, bet lopi divreiz dienā obligāti jāslauc, divas trīs reizes jābaro. Turklāt piena kvalitātes un lopu labturības prasības nemitīgi aug.”
Jāgādā par kvalitatīvu pienu
Piena kvalitāte nenoliedzami atkarīga no ganāmpulka saimnieku darba. “Galvenais ir dzesēšanas sistēmas, piena vada, slaucēju un lopu tīrība, lai pienā nenonāk nevēlami piemaisījumi,” uzsver A.Jaks. “Visu laiku sekoju līdzi, kā strādā slaucējas, pārējie darbinieki, jo no pieredzes zinu, ka citiem uzticēties nevar. Piena glabāšanas, slaukšanas sistēmai jābūt tīrai. Cilvēkiem garšo piens, un mums ir jāgādā, lai ar tīru sirdsapziņu viņiem varētu piedāvāt tikai augstvērtīgu preci. Dažs lopkopis varbūt spēj nepievērst uzmanību govs tesmeņa tīrībai, taču es uzskatu, ka te jau jārunā par kultūru un to, cik cilvēks godprātīgi strādā un attiecas pret apkārtējiem,” pauž A.Jablonska. “Cerībās” iegūtais piens ne vienmēr ir augstākās kvalitātes, toties ar mīlestību slaukts. Abas slaucējas strādājot labi. Saimniecībai neiztikt arī bez apkārtējo atbalsta. Daudz palīdzējis Sidrabenes pagasta Padomes priekšsēdētājs Jānis Vīgants. Bet vislielāko paldies A.Jablonska un A.Jaks teic pagasta aprūpējošajam veterinārārstam Jāzepam Pučinskim, kas trauksies palīgā arī diennakts tumšajās stundās, tālab pateicību par sapratni pelnījusi arī viņa kundze Emma.
Sasniegts gandrīz maksimālais lopu skaits
Lielā saimniecība nākotnē neplāno paplašināt govju ganāmpulku, jo komplekss ir pilns, sasniegts gandrīz maksimālais lopu skaits. Arī tuvākā zeme jau esot sadalīta. Taču saimnieki cer palielināt izslaukumu līdz 7000 kilogramu gadā no govs. “Vēl jau daudz darāms, lai pilnībā izpildītu ES prasības. Jāizveido mēslu krātuve, kas būs obligāta norma,” klāsta A.Jablonska. Viņa nav nobijusies no lieliem aizņēmumiem bankā, lai modernizētu kūti, aizvien uzlabotu un atvieglotu darbu saimniecībā. “Cerības” no tā tikai ieguvušas, jo nu jau realizēti divi SAPARD projekti. Uzstādīta kalte, kas šogad ļoti noder, kā arī iegādāta moderna slaukšanas iekārta un dzesētājs. Ar tā palīdzību saimnieki nodod 3,8 grādus vēsu pienu. Bet tas nenozīmē, ka visas vajadzības jau apmierinātas. “Gribas modernu tehniku, lai vieglāk darboties. Pagaidām strādājam ar padomju laika agregātiem. Vien jauns barības dalītājs nopirkts.” Allaž būs kāds mērķis, kuram A.Jaks un A.Jablonska ar lielu apņēmību steigsies pretī.
