Par vienu no sakoptākajiem Jelgavas rajona dārziem ainavu arhitekte un LLU docente Silvija Rubene ar pārliecību nosauc SIA «Mauriņš» direktores Sarmītes Neimanes ģimenes dārzu Ozolniekos.
Par vienu no sakoptākajiem Jelgavas rajona dārziem ainavu arhitekte un LLU docente Silvija Rubene ar pārliecību nosauc SIA “Mauriņš” direktores Sarmītes Neimanes ģimenes dārzu Ozolniekos. Tur 1300 kvadrātmetros sešu gadu laikā tapis neliels, bet augu nosaukumiem bagāts dārzs.
Kamēr “Ziņas” pāris minūšu gaida ierodamies dārza saimnieci Sarmīti, skats pievēršas dzeltenu klinšrozīšu rindai aiz masīvās koka sētas, bet jau aiz vārtiem bruģētā celiņa malā aplūkojams dārza vecuma cienīgs paparžu puduris. Pa labi no ieejas trīs piramidālie kadiķi dažu gadu laikā izstiepušies prāvā augumā, bet zem tiem klājeniskajam kadiķim apkārt savairojies raiblapu segliņš, turklāt ziemeļaustrumu pusē krāsu spirgtumu sniedz košzilas viengadīgās lobēlijas un alises.
Pēc brītiņa piebrauc auto un durvis ver arī Sarmīte. Nelielais ceļojums pa dārzu var sākties.
Mauriņš prasa kopšanu
Uzreiz redzams, ka zāliens pagalmā ir ne tikai spirgti zaļš, bet arī ļoti mīksts. Kā nosaka Sarmīte, dārzs nav ideāls, bet sakopts gan. Viņa stāsta, ka zaļais pagalma “paklājs” šogad tikai vienreiz mēslots. Kaut arī pavasara “ēdienu” tas nav saņēmis, mauriņš izskatās gana vienāds, lai gan vietumis jau iesējies āboliņš. To vajadzētu regulāri izravēt, jo kārtīgā zālienā āboliņš ir kā nezāle, bet mēs to atstājam – mīkstie stumbri ļauj to augstāk pļaut. Šāds zāliens mazāk jāmēslo, turklāt arī pavasarī tas ātrāk sazaļo,” saka SIA “Mauriņš” vadītāja. Par zālītes pļaušanu atbildīgs dēls Agris, kas tā augšanu ierobežo vismaz reizi nedēļā.
Ap māju sēts zāliens, kas paredzēts dažādām vietām – ziemeļu pusē ēnainām platībām, bet vietās, kur vairāk staigā, – izturīgāks, ar lielāku noslogojumu. Sarmīte, pārzinot sava darba specifiku, pastāsta, ka sporta zāliens ieteicams tikai tad, ja tas regulāri ir noslogots, citādi jaunā mauriņa saimnieks var vilties tā kvalitātē. Arī Sarmītes Neimanes dārzā pamanām, ka taciņa uz sunenes Negras aploku ir tumšāka par pārējo platību. Vācu aitu šķirnes suns dažreiz tiekot palaists izskrieties pagalmā, bet ikdienā to nevar, jo Negra ar spēcīgajām kājām izrauj zālītei saknes un skriešanas trajektorijā veidojas melnas takas.
Pāris kvadrātmetros saimniece izmēģinājusi, kā no speciāla sēklu maisījuma padodas izveidot daudzgadīgu ziedošu pļavu. Un rezultāts pārliecina – nelielajā laukumā latvisku saskaņu veido gan rudzupuķes un neļķes, gan magones, dzeltenās krizantēmas un lupīnas.
Augu kolekcija skujeņu dobē
Otrpus mājai paveras skats uz skujeņu dobi, nelielo dīķīti un augļu kokiem fonā. Lai gan acīgāks vērotājs pamanītu sētu aiz kokiem, dārzā pārņem izjūta, ka tas ir ļoti plašs. Lokveida dobe sevī apkopojusi Kanādas egles “Conica” eksemplārus, sudrabotus kadiķus, dekoratīvu lazdu ar lokveida zariem. Turpat spēcīgi augt sācis arī parastais kadiķis, ko Sarmīte iegādājusies tirgū “pie tantiņas”. Gaišā dārzā tas var parādīt savu kuplumu, ko vēl vairāk izceļ zemie kadiķi tā pakājē. Turpat zemsedzi veido bagātīgs laimiņu šķirņu klāsts, tikko savu košumu uzburt sākuši virši. Tie, mēsloti ar rododendriem paredzētajām barības vielām, tagad jo krāšņi izrāda spilgti tumšrozā un sarkanos toņus. Tur vietu veiksmīgi atradis arī mūžzaļais klājeniskais slotzaris, kas ik pavasari uzzied koši dzelteniem ziediem, tūjas formas ar blāvāk dzeltenīgu krāsojumu un zilganzaļā paciprese, kas atšķirībā no citiem ievestajiem skujeņiem ziemās arī apsalstot.
Kā īpašu augu Sarmīte rāda tikko noziedējušo dārza juku. Izpletusi savas asās lapas, pavisam nelielajā uzkalniņā tā jau trešo gadu jūtas ļoti labi. Saimniece vēl piebilst, ka jukas ziemā gan nedaudz jāpiesedz. Tas noderīgi arī zemajām īvēm, jo ik pavasari nākas atklāt, ka košo zaļumu apskādējis sals.
Pavasarī līdz maijam skujeņu dobe piedzīvo krāsu kulmināciju. Tagad nemanāmas, bet martā un aprīlī spēcīgi aromātiskas zem kadiķiem cita citai blakus cieši izkārtotas hiacintes un tulpes. Tās dārzu atdzīvina un piešķir tam mainību visa gada garumā. Sarmīte uzsver, ka viskrāšņākais dārzs ir maijā un jūnija sākumā. Tad ziedēšanas bagātāko brīdi sasniedz lielākā daļa ziemciešu, sīpolpuķes, rododendri un piecas potēto ceriņu šķirnes, kas pasūtītas Dobelē.
Pikniks apgaismotā dārzā
Dārza saimniece parāda arī augļu kokus. Tie stādīti ar domu, lai ābeles un plūmes pa vienai būtu no agrajām, vidējām un vēlīnajām šķirnēm – ierobežotā dārza platība liedz iekārtot plašu augļudārzu. Turpat pamanām arī zemenes, bet apstādījumu malās – ērikas. Tās pretēji viršiem ziedēt sāk jau agrā pavasarī pēc sniega nokušanas, kad ziedu veidošanai neatliek laika, tāpēc jau tagad sagatavojušas bagātīgas pumpuru virtenes.
Blakus lokveida skujeņu dobei iekārtots neliels dīķītis. Tajā Neimaņu ģimene ielaidusi dažus asarus, kas tagad veiksmīgi sadzīvo ar ūdensrozi. Ūdenī atspīd dienziežu pudura lapas, bet tam blakus uz palikšanu iekārtojusies vēl viena paciprese. Sarmīte pārliecināta, ka skujeņus pārstādīt nav vēlams, jo tie sākumā jau tā pāris gadu neaug, kamēr iejūtas jaunajā vidē.
Lielākajā dārza daļā ierīkots apgaismojums. Vairākas lampiņas ieņem dobju formu, vēl pāris izgaismo dīķi, pa kādai lampai paslēpies zem ceriņiem un viršu stādījumos. “Mūsu dārzs veidots dzīvošanai. Bērni spēlē bumbu, brīvdienās uzcepam sašliku, bet sevišķi skaisti no balkona krēslainā vakarā vērot apgaismotus augus un strūklaku baseinā,” teic Sarmīte. Dārzs prasa nemitīgu kopšanu, kas tagad uzticēta meitai Kristīnei. Kamēr saimniece vēl izrāda dobi, kur starp rododendriem savu vietu veiksmīgi atradušas arī brūklenes, meita iznes ģimenes mīluli trusi Pēci. Arī viņš piedzīvojis dārza gadus, savulaik garausim nācies izjust pat nāves briesmas, kad pakaļ dzinusies Negra, bet tagad var baudīt vecumdienas.
Neimaņu ģimenei ieceru ir daudz. Pie mājas tiks veidota plaša rožu dobe, ēnainākajās vietās jāiesēj mārpuķītes, bet drīz jau mēslojams zāliens.
Dārzs Sarmītei ir kā hobijs, kam pašlaik mazliet pietrūkst laika. Bet skaistā doma par dārza nepieciešamību nezūd. Un tā ir apbrīnojama pārliecība vairumam latviešu.
