Skumji noraidoši smiekli – tāda bija kādas krievu avīzes redaktora reakcija uz jautājumu: «Ar kādiem izglītības reformai veltītu publikāciju priekšlikumiem pie jums vērsušies IZM atbildīgie darbinieki vai citu Latvijas valsts struktūru pārstāvji?».
Skumji noraidoši smiekli – tāda bija kādas krievu avīzes redaktora reakcija uz jautājumu: “Ar kādiem izglītības reformai veltītu publikāciju priekšlikumiem pie jums vērsušies Izglītības ministrijas atbildīgie darbinieki vai citu Latvijas valsts struktūru pārstāvji?” Līdzīgi tika vaicāts arī dažiem latviešu izdevumu redaktoriem attiecībā uz Krievu skolu aizstāvju aktivitātēm publicēt savu viedokli latviešu valodā iznākošajos laikrakstos. Nebija neviena materiāla, kuru būtu ierosinājuši pret reformu noskaņotie Saeimas deputāti vai Krievu skolu aizstāvības štābs. Aptaujātie redaktori un žurnālisti apliecināja – ja šādi priekšlikumi būtu, tie visdrīzāk tiktu realizēti.
Fakti liecina, ka gan Izglītības un zinātnes ministrija, gan štābs savā darbā ar plašsaziņas līdzekļiem pilnībā atteikušies no sev neērtās publiskās telpas uzrunāšanas, ar to demonstrējot nievājošu attieksmi pret pretējās puses viedokli. Tā vietā, lai pacietīgi veidotu sabiedrisko domu cittautiešu vidū par labu izglītības reformai, skaidrotu izglītības reformas būtību, atbildot uz patiesi sasāpējušiem jautājumiem, kas skar izglītības kvalitātes nodrošināšanu un krievu valodas pozīcijas, IZM vienkārši organizēja pasākumus skolu direktoriem un skolotājiem, nedomājot par vēršanos pie tiem, kurus skar reforma – krievu kopienas. Vēl vairāk – bijušais izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis nevienā savā paziņojumā nav vērsies pie krievu skolēniem, kurus skars reforma, ar pozitīvu aicinājumu, bet ne reizi vien atļāvies izmantot naidu kurinošu retoriku.
Lielbritānijā izveidota sabiedrisko attiecību aksioma, kurā arī mums derētu ieklausīties: valdībai ir ne tikai efektīvi jāstrādā, bet arī jāpārliecina visi pilsoņi un citi iedzīvotāji, ka tā strādā efektīvi.
Savukārt tas, ka štābs turpina izmantot krievu identitātes zaudēšanas tēzi pat pēc lēmuma, ka 2/5 visu priekšmetu tiks pasniegti dzimtajā valodā, liek daudziem latviešiem sākt just nicinājumu pret štāba aktivitātēm un idejām.
Tomēr ir viena būtiska atšķirība štāba publiskajās komunikācijās no IZM rīcības: ministrija aprobežojas ar nekā nedarīšanu sabiedrisko attiecību ziņā (izņemot pēdējos mēnešus), bet štābs aktīvi strādā ar savu auditoriju, izmantojot visas iespējamās manipulatīvās metodes, ieskaitot rūpīgi pārdomātu retoriku: “krievu valodas izdzīšana no skolām” vai “vardarbīga asimilācija”, “krievu skolu piespiedu latviskošana” utt.
Rezultātā krievu un latviešu valodā rakstošo preses izdevumos tiek pilnīgi atšķirīgi atspoguļoti vieni un tie paši sabiedrības procesi, un nereti rodas iespaids, ka dzīvojam ne tik vien divās atšķirīgās informācijas telpās, bet gan divās dažādās valstīs. Pat neveicot nopietnu un padziļinātu analīzi, vērojama augošā spriedze starp abām valodas kopienām, aizstāvot savas intereses un pozīcijas par valodas lietojumu izglītībā un Latvijas sabiedriskajā telpā kopumā. Komunikācijas neveidošana ar visiem sabiedrības slāņiem un mērķtiecīga komunikācija ar šauru manipulējamu mērķauditoriju ir izveidojusi vērā ņemamai krievu kopienas daļai noturīgi augošu negatīvu attieksmi pret Latvijas valsts amatpersonām un valsti kopumā, kā arī ļāvusi paust savas negatīvās politiskās attieksmes.
