Brīdī, kad tiek rakstītas šīs rindas, kolēģi pielipuši televīzijas aparātam. Vairums pasaules tālrādes kanālu pārraida tiešās reportāžas no Ziemeļosetijas pilsētas Beslanas.
Brīdī, kad tiek rakstītas šīs rindas, kolēģi pielipuši televīzijas aparātam. Vairums pasaules tālrādes kanālu pārraida tiešās reportāžas no Ziemeļosetijas pilsētas Beslanas. Tikai pirms stundas un desmit minūtēm negaidītu pavērsienu pieņēmusi traģēdija, kas sākās šajā Latvijai un Jelgavai tik tālajā pilsētā.
Pirms dažām dienām, 1. septembra rītā, kad svētkiem saposušies, ar puķēm rokās uz skolu gāja mūsu pilsētas bērni un viņu vecāki, to pašu darīja arī Beslanas skolasbērni. Taču viņu skolu negaidītā triecienā ieņēma vairāki desmiti līdz zobiem bruņotu teroristu. Trīs dienas bērni un viņu vecāki tika turēti skolas ēkā par ķīlniekiem bez ēšanas un ūdens. Vien Dievs zina kādi – politiski vai bandītiski – spēki tā kārtoja savas intereses.
Šodien (3. septembrī) skolā nogranda vairāki sprādzieni, un patlaban Krievijas TV redzami skrienam desmitiem cauri apšaudei no skolas izbēgušo ķīlnieku. Bēg bērni, bēg viņu vecāki. Kas nevar paši skriet, tos nes. Skan šāvienu troksnis. No apšaudes pasargātās vietās ievainotie tiek likti uz nestuvēm un aizvesti drošībā. Bet bruņotais konflikts turpinās. Turpinās bērnu šausmu skrējiens, kļūdams aizvien retāks. Toties arvien vairāk bērnu tiek nesti. Daudzus jo daudzus noasiņojušus bērnus pārvieto uz rokām un nestuvēs. Uz nestuvēm ar muguru pret operatoru guļ meitene gaišā kleitā. Viņa nekustas, starp lāpstiņām plešas spilgti sarkans plankums… Viņa skrējienā pretim brīvībai nokavēja.
Ekrānā redzami simtiem puskailu cilvēku, kas tver pasniegtās pudeles ar ūdeni un aizgūtnēm dzer. Pamazām aug ievainoto un bojāgājušo skaits, kas joprojām netiek oficiāli apstiprināts. Jau ziņo par vairāk nekā trim simtiem ievainotu ķīlnieku. Arī nonāvēto skaitu aplēst neviens vēl nevar – kaujas ar bēgošajiem teroristiem turpinās.
Viss, ko nupat esmu uzrakstījis iepriekšējās rindās, tās pārlasot, šķiet nācis no kādas nereālas un prātam neaptveramas pasaules. Gribas atvērt acis un ieraudzīt, ka tas viss ir tikai drausmīgs sapnis, radies tik sprādzienbīstamā pasaulē dzīvojot. Gribas redzēto un dzirdēto izslaucīt no apziņas kambariem. Neizdodas. Pāri visam kā truls āmurs sit jautājums: kāpēc? Kas lika šiem (ne)cilvēkiem spert tādu soli? Tikai dažas dienas iepriekš “Ziņu” komentārā bija rakstīts, ka vējš ir sēts, tagad noris vētras pļauja. Vai tiešām tā ir tā pati vētra, kuras nāves raža pašlaik ienākusies? Kāds filosofs krietni pasen teicis, ka neviens konflikts nav vērts viena bērna sāpju asaru. Ko viņam atbildēt šobrīd, kad sāpju un izmisuma asaras birst simtiem bērnu?
Jau labu laiku politiķi, filosofi un analītiķi runā par to, ka pēdējā desmitgadē pamazām apgriezienus uzņem globālā Ziemeļu – Dienvidu konfrontācija, ka sācies islama un kristīgās pasaules konflikts. Vai tas tiešām atbilst patiesībai? Mums, kas notiekošo vēro TV ekrānos, prāts atsakās redzēto pieņemt par realitāti. Tikpat tālas 1991. gada ziemā, Rīgā uz barikādēm stāvot, likās TV skatāmās CNN tiešraides no kara apņemtās Irākas. Arī mēs Rīgā gaidījām tankus. Neieradās. Padomju Savienības galvenajiem partorgiem pietika saprāta nepieļaut asins izliešanu. Gados, kad pēc neatkarības atgūšanas Latvijā esam mēģinājuši atjaunot un celt savu valsti, mums gājušas secen terora sērgas izraisītās šausmas. Šodien mēs tās varam tikai vērot televizora ekrānos, lai pēc tam noklausītos speciālistu mēģinājumā izskaidrot pēdējā desmitgadē augošās terora briesmas. Šajā brīdī daudziem no mums sāk gribēties, lai esam maza, tāltāla teroristiem neaizsniedzamā zemes nostūrī paslēpusies bagāta valstiņa.
Jūs domājat, mums tas izdosies? Tieši tagad vairāk nekā jebkad jāsaprot mūsu pieņemto lēmumu nozīmība. Tā pati CNN, kas 1991. gada ziemā tiešraidē mūs informēja par tālajā Irākā notiekošo karu, šodien tiešraidē no tālās Beslanas ziņo par simtiem nogalināto… bērnu.
