Ministrs Šadurskis un viņa domubiedri savos plānos bija nonākuši pie nepieciešamības padarīt kristīgo mācību par neatņemamu pamatskolas izglītības daļu.
Ministrs Šadurskis un viņa domubiedri savos plānos bija nonākuši pie nepieciešamības padarīt kristīgo mācību par neatņemamu pamatskolas izglītības daļu. Jaunais izglītības standarts ar savu izteikti teoloģisko piesitienu kādam gan var likties pievilcīgs – kā nekā frāzes “augstākas atskaites sistēmas” un “kristīgās izglītības valstiskā nozīmība” ir pārāk labskanīgas kritiskam aplūkojumam. Latvijas skolēni draudzīgi mācīsies, kurš vienīgais izglābies no iedzimtā grēka un kā met krustu, – lai pēc tam kristīgi, godīgi un nesavtīgi darbotos dažādās tautsaimniecības jomās. Tomēr runa ir par kādu līdz galam nepārdomātu projektu, kas Latvijas izglītības sistēmai visdrīzāk nesīs krietni vairāk ļaunuma nekā labuma. Kristīgās akadēmijas rektore Gūtmanes kundze iestājas par bibliskās teoloģijas un sociālo zinātņu dialoga nepieciešamību pamatskolas mācību programmās, “lai uzvarētu nevis trulā pasaule un nauda, bet dvēsele”. Vai tas būtu iecerēts kā mēģinājums masveidā, neprasot pašiem apmācāmajiem, pievērst viņus “patiesajai” atskaites sistēmai? Vai varbūt tā būs kāda teoloģiski indoktrinēta pedagoģija, kas vienmēr un jebkurā kontekstā atsauksies uz Radītāju un skaidros sarežģītos modernās sabiedrības fenomenus ar Dieva gribu? Nerunāsim nemaz par to, ka jebkurš šāds modelis ir absurds savā iecerē – ticība nevar tikt iemācīta, savukārt ticības pārdzīvojuma trūkums pielīdzinās jauno “integratīvo” pieeju vēl nesen skolās dziedātajām dziesmām par mūžam dzīvo Ļeņinu. Ne mazāk grūti iedomāties, kā tie vispār varētu tikt īstenoti ilgtermiņā. Latvija līdzās Igaunijai ir vissekulārākā no ES dalībvalstīm, un es gan gribētu redzēt tos daudzos vecākus, kas būs ar mieru saviem bērniem vakara pasaciņas vietā skaitīt tēvreizi – saskaņā ar skolas programmu. Ne mazāk jocīga šķiet projekta aizstāvju vēlme, lai “apklustu banālais – Baznīca ir šķirta no valsts”. Tas, kas Gūtmanes kundzei šķiet banalitāte, ir viens no būtiskākajiem demokrātiskas valsts iekārtas principiem, turklāt tā jēga nebūt nav vienīgi šauri politiska. Atgādināšu vispārzināmo, ka Eiropā ieilgušos reliģiskos konfliktus vispār varēja izbeigt vienīgi ar šo principu – nevis piešķirot kādai konkrētai konfesijai prioritāti un valsts atbalstu, bet gan nošķirot valsts īstenoto publisko varu no privātās ticības un atstājot reliģiskas pārliecības jautājumus paša indivīda izvēlei.
Protams, dezorientētais un nemateriālas dabas ideālus zaudējušais Latvijas sabiedrības vairākums dod iemeslu bažām par mūsu nākotni, tomēr kristīgi ievirzītas pamatskolas izglītības projekts nav panaceja. Tas drīzāk ir neizprotams mēģinājums uz ātru roku un ar “viņpasaulīgiem” līdzekļiem vērst par labu to, kas īstenībā prasa daudz sarežģītāku, ilgāku un zemei uzticīgāku risinājumu.
Daudziem pietrūkst garīgu orientieru, un vēl vairākiem nepatīk, ka dažs labs no mūsu “veiksmīgajiem biznesmeņiem” ir gatavs pārdot savu vecmāmiņu par divdesmit santīmiem, tomēr risinājums nekādi nav meklējams valsts atbalstā vienai reliģijai skolu mācību programmās. Modernā sabiedrībā valsts nav aizbildnis vai guvernante indivīdu vērtīborientācijām. Protams, ir grūti samierināties ar vērtību plurālismu – faktu, ka mūsdienās vērtības ir vērtības vienīgi citu vērtību kontekstā. Izglītības projektu plānotājiem lieti noderētu nedaudz kritiskāka attieksme pret vārdiem “garīgās vērtības”, “eksistences noslēpums” un līdzīgiem jau sākotnēji teoloģiski piesātinātiem konceptiem. Rezultātā tas, kurš jau bērna gados būs iemācīts meklēt taisnīgumu vienīgi Dievā, diez vai vēlāk mēģinās to īstenot konkrētajā sabiedriskās dzīves ikdienā un cilvēku saskarsmē. Iespējams, uz kaut ko līdzīgu norāda arī tas, ka dažam labam mūsu kristīgo ideālu politiskajam aizstāvim nav nekas pretī “pašeftēt” ar tādām metodēm, ka visiem mutes paliek vaļā. Tā teikt, ja jau kādam ir jādarbojas arī tajā “netīrajā” jomā, kālab lai tie nebūtu mēs, sirdsšķīsti cilvēki “ar Dieva vārdu mutē”?
Jau zināmu laiku kristīgā mācība skolu programmās tiek sapārota ar ētikas nodarbībām. Jautājums, vai tas ir pareizi, prasītu plašu un kompetentu diskusiju – kas, protams, atkal īsti nav notikusi. Modernā ētika ir mācība par cilvēka atbildīgu rīcību sarežģītā un mainīgā pasaulē, kurā nav pēdējās instances vai autoritātes, uz kuru atsaukties. Mūsdienu ētika pirmām kārtām pastāv starp cilvēkiem – un neko citu. Tieši tur tad arī slēpjas lielākais izaicinājums šodienas ētiskajai domai – kā pamatot ētiskas rīcības iespējamību tur, kur lielās reliģiskās un metafiziskās doktrīnas ir zaudējušas savu pašsaprotamību un vispārējo atbalstu. Šodienas ētika pirmkārt un galvenokārt ir sekulāra – ne tajā nozīmē, ka tā noliegtu ticības patiesības, bet gan tādēļ, ka tā izvairās padarīt šīs patiesības par ētiskas izvēles priekšnoteikumu un kritēriju.
Saīsināti no www.politika.lv
