Nesen lasīju pirmā atjaunotās Latvijas iekšlietu ministra Aloiza Vazņa grāmatu «Informācija pārdomām», kurā sīki aplūkota PSRS diktatūra astoņdesmitajos gados.
Nesen lasīju pirmā atjaunotās Latvijas iekšlietu ministra Aloiza Vazņa grāmatu “Informācija pārdomām”, kurā sīki aplūkota PSRS diktatūra astoņdesmitajos gados. Lai gan tas nebija nekas jauns, bija interesanti uzzināt, kā tajā laikā milicijā (un ne jau bez augstu amatpersonu atbalsta) tika panākts lielais noziegumu atklāšanas procents. Tas, ka tolaik atklāja apmēram 97 procentus no likumpārkāpumiem, nebūt nebija iekšlietu sistēmas darbinieku neizmērojamais prāta asums un izveicība, bet gan prasta datu falsifikācija. Daļa sīko noziegumu netika reģistrēti, bet, ja kāds aizturētais atzinās vairākās epizodēs (sods bargāks no tā nekļuva), par katru noziegumu tika aizpildīta atsevišķa atklāšanas kartīte, līdz ar to atklāšanas procents mākslīgi paaugstinājās. Bijuši pat tādi darbinieki, kas “radījuši” nekad nenotikušus noziegumus un atzīmējuši to atklāšanu. Par laimi, pēc neatkarības atgūšanas datu falsifikācija vairs nebija nepieciešama, bet patiesie skaitļi (atklāšanas procents dažbrīd pat svārstījās ap 25 procentiem) parādīja patieso ainu.
Īpašas diskusijas par noziegumu atklāšanas procentu izvērsās iekšlietu ministra Māra Gulbja laikā. Viņš uzskatīja, ka policija strādā slikti, ko pierādot daudzie neatklātie noziegumi. Īpaša grēkāža lomā tobrīd nonāca Jelgavas pilsētas un rajona Policijas pārvalde, kurai dažu mēnešu laikā lika palielināt noziegumu atklāšanas procentu vai arī atvadīties no sava priekšnieka.
Kas nu lai tagad zina, vai tas bija tikai mēģinājums atbrīvoties no neērtiem darbiniekiem vai patiesas rūpes par sabiedrības drošību un vēlme pie atbildības saukt pēc iespējas vairāk likumpārkāpēju, taču noteiktajā laikā rādītājs patiešām paaugstinājās. Atklāšanas procenta pozitīvām izmaiņām gan bija arī objektīvi iemesli – ministra pārbaudes laikā daudzas nopietnas lietas vēl atradās izmeklēšanas stadijā, un to atklāšana krietni ļāva palielināties atklāšanas procentam.
Statistika ir nežēlīga zinātne, jo “plikajos” noziegumu atklāšanas procentos patiesā situācija neatklājas – tajos nevar redzēt cilvēcisko faktoru. Vienā līmenī tiek nostādīta gan kādas policijai labi pazīstamas personas kārtējā zādzība, gan smags noziegums, piemēram, slepkavība vai izvarošana, un iespējamo noziedznieku pēdas ved uz citiem rajoniem. Bieži vien, lai atklātu noziegumu, paiet mēneši, reizēm gadi, bet tas parādās kā viens atklāts likumpārkāpums. Labi, ja lietā cietušie policijai pasaka vismaz paldies vai nozieguma atklāšanu sīkāk atspoguļo plašsaziņas līdzekļi. Taču lielākoties viss tā arī noklust – noziedznieks nonāk aiz restēm, bet policisti ķeras pie nākamā likumpārkāpuma atšķetināšanas.
Ja palūkojas, kā strādā policisti citās valstīs, piemēram, ASV, gribas vaicāt, kā būtu pie mums, ja katrs likuma sargs varētu mēnešiem strādāt pie nopietnas lietas, pārējos darbus uzticot citam, ne tik noslogotam kolēģim. Tagad labākajiem darbiniekiem policijā uz galda stāv vesela lietu kaudze, dažreiz diennaktī ir par maz stundu, lai ar pilnu atdevi varētu ķerties klāt noziegumu atklāšanai. Tāpēc, nenoliedzami, daži darbi tiek paveikti ne tik kārtīgi, kā vajadzētu. Bet, lai situācija uzlabotos, palīgā jānāk gan valdībai, beidzot kaut daļēji īstenojot jau pirms vairāk nekā desmit gadiem likumā “Par policiju” iekļautās normas (mobilo telefonu rēķinu vai degvielas apmaksu personīgajām automašīnām, ja tās tiek izmantotas dienesta vajadzībām utt.), gan arī sabiedrībai, kam jāsaprot, ka policista darbs nav nekāda medusmaize un par dažiem darvas pilieniem (likuma sargiem – kukuļņēmējiem un likumu neievērotājiem) nevajadzētu spriest par visiem policijas darbiniekiem.
