Kaļiņingradas apgabala universitātes profesors V.Orļenoks, nesen uzstājoties starptautiskā konferencē par Baltijas jūras piekrastes problēmām, paziņoja, ka lielākie piesārņojuma radītāji Baltijas jūras piekrastē esot Lietuvas un Polijas naftas termināļi.
Kaļiņingradas apgabala universitātes profesors Vjačeslavs Orļenoks, nesen uzstājoties starptautiskā konferencē par Baltijas jūras piekrastes problēmām, paziņoja, ka lielākie piesārņojuma radītāji Baltijas jūras atklātajā piekrastē esot Lietuvas un Polijas naftas termināļi. Viņa vārdiem sakot: “Krievijas zinātniekiem un speciālistiem ir visi nepieciešamie dati, kas apstiprina: Baltijas jūras naftas piesārņojuma draudus rada Lietuvas un Polijas termināļi.” Par to, ka tiešā Latvijas robežas tuvumā – piecu kilometru attālumā – uzbūvētais dienvidu kaimiņu naftas pārkraušanas komplekss Būtiņģē nav nekāda Dieva dāvana, var pārliecināties ikviens, kas nolēmis atpūsties pie jūras Liepājas pusē. Ieejot jūrā peldēties, no tās laukā cilvēks nāk nosmērējies ar jūrā nogrimušiem sacietējušas naftas gabaliem. Kad sāka projektēt un būvēt pārkraušanas termināli, tikām mierināti ar solījumiem, ka nekas tāds nav iespējams, ka avārijas noplūdes gadījumā lietuvieši kompensēs videi nodarītos zaudējumus (interesanti, ka par pilsoņiem nodarītajiem zaudējumiem nav runāts). Lai zinātu, kā tas notiek “dabā”, pietiek atcerēties tiesu prāvas, kurās mēģinājām no Lietuvas piedzīt pārdesmit tūkstošus latu par izplūdušās naftas savākšanu Latvijas piekrastē. Būtiņģes terminālis ir uzbūvēts, un neko tur nepadarīsim.
Krievijas zinātnieka atziņas nepārliecina, ka galvenie piesārņotāji būs tikai lietuvieši un poļi. Kaļiņingradas apgabalā Krievijas teritoriālajos ūdeņos martā kompānija “Lukoil” sāka urbumus naftas atradnē “Krasovskoje”, bet jau šovasar tur sākts iegūt naftu. Platforma novietota deviņus kilometrus no Lietuvas Kuršu kāpu nacionālā parka, kas iekļauts UNESCO pasaules mantojuma sarakstā. Eksperti (ne Krievijas) jau tagad izsaka nopietnas bažas par jauno urbumu ietekmi uz visu Baltijas jūras baseinu. Tas ir tālu no Latvijas? Tikai nesapriecāsimies. Valdošie vēji un Baltijas jūras straumes nāk no tās puses. Ja saliek kopā jau pieminētos Polijas un Lietuvas naftas pārkraušanas termināļus, iznāk iespaidīgs ķīselis. Starp citu, zinātnieki, kas nodarbojas ar zivju krājumu izpēti Latvijas teritoriālajos ūdeņos, saka tieši – mūsu vēderam tik ierastās reņģes ieteicams saēsties jau tagad. Naftas biznesmeņu ietekmē to rūpnieciskā nozveja var beigties tuvākajos gados. Draudi Latvijas ūdeņiem ir tankkuģu iespējamās avārijas naftas pārkraušanas laikā. Latvijas teritoriālo ūdeņu tuvumā netālu no Pēterburgas uzceltā Primorskas naftas termināļa pārkraušanas jauda šogad sasniegšot 42 miljonus tonnu, bet pēc diviem gadiem – jau 60 miljonu. Šajā sakarā varam atcerēties tankkuģa “Prestige” avārijas izraisīto ekoloģisko katastrofu pie Spānijas krastiem. Vienkorpusa kuģis naftu bija iekrāvis Primorskā un tālāk kuģoja tiešā Latvijas krastu tuvumā. Ja tā avārijā nav vainojami dabas apstākļi, var uzskatīt, ka mūs glāba nejaušība. Turklāt ne tikai Latviju.
Var tikai brīnīties par joprojām nerimstošajām diskusijām – vai netālu no Rīgas atļaut būvēt naftas pārkraušanas termināļus. No tā, ka to jauda būs desmit reižu mazāka par Primorskas, vieglāk nepaliek. Jau tā mūsu kontroles dienesti pierādījuši savu nespēcību, nevarot noķert kuģus, kas Latvijas ūdeņos skalo tukšos tankus. Kas būs pēc Rīgas termināļu izbūves, nav nemaz tik grūti iedomāties. Ja Rīgas jūras līcī notiks tankkuģa avārija, valdībā tapušajam nacionālajam gatavības plānam naftas piesārņojuma gadījumiem jūrā būs vien papīra vērtība.
