Pensionētā meliorācijas darbu vadītāja Ulda Pudeļa vaļasprieks ir savas dzimtas pētīšana, kā arī interesantu sakāmvārdu un notikumu pierakstīšana.
Pensionētā meliorācijas darbu vadītāja Ulda Pudeļa vaļasprieks ir savas dzimtas pētīšana, kā arī interesantu sakāmvārdu un notikumu pierakstīšana. Kopā ar kundzi Hildu viņš piedalījies vairākos dzimtas saietos un izveidojis interesantu materiālu klāstu par saviem senčiem.
Hilda un Uldis, kam nākamgad svinamas zelta kāzas, no jaunās paaudzes dzīvo atsevišķi. Tādēļ vēl jo vairāk viņiem ir laiks daudz lasīt, atcerēties un pārdomāto pierakstīt. Kaut arī pāris lielāko sava mūža daļu pavadījis Jelgavā, Uldim spilgtākās tomēr ir bērnības un jaunības atmiņas, kas saistās ar dzimto Mazsalacu. Taču šie pieraksti šķiet labi saprotami jebkurā Latvijas pusē. Interesanti, ka dienasgrāmatu savulaik rakstījis arī Ulda tēvs Emīlis Pudelis, kas bijis vecais strēlnieks, cīnījies pie Ložmetējkalna, Nāves salā, bet pie Ķekavas nopelnījis Jura krustu. Arī Ulda Pudeļa pierakstos jūtams streļķu nerātnais humors. Publicējam vairākus no šiem stāstiem.
Govis gāja aulēkšiem
Bērnībā mēs ar vecāko brāli Ēriku kopā gājām ganos. Tur katram mums bija savs iemīļotais jērs. Nepatikšanas sākās rudenī, kad kāds jērs bija jānokauj – pašu iztikšanai vai arī kulšanas talkas mielastam. Katrs aizstāvēja savu iemīļoto. Viss atrisinājās tajā reizē, kad tēvs pastāstīja, kādus trakumus piedzīvojis kūtī. Jēri esot sākuši runāt un stāstot visu, ko gani darījuši. Protams, “tādus jērus” jau vairs nedrīkstēja turēt.
Kad ganos sāku iet viens, man bija ļoti labs palīgs Taksis. Šis ganu suns bija arī labs skolnieks. Man izdevās Taksim iemācīt kāpt pa vienkāršām kāpnēm. Cik man zināms, vismaz reizi mūžā šī kāpšanas prasme tam noderēja. Proti, viņš viesojās pie savas izredzētās Ledas apmēram divu kilometru attālajās kaimiņu mājās. Taču kaimiņi, cenšoties kucīti izsargāt no daudzajiem kavalieriem, bija to uznesuši uz kūtsaugšas. Tomēr tikuma sargi nebija iedomājušies, ka vajadzētu noņemt kāpnes. Tā nu, kā vēlāk dzirdēju, mans Taksis pie savas izredzētās tomēr bija nokļuvis.
Lielākā palaidnība, ko pastrādāju, iedams ganos, bija tāda: noķēru dunduru un piesēju to ar diegu govij pie raga. Nedabūju ne attapties, kad viss mans ganāmpulks auļos laida uz mājām. Par laimi, dundurs pa ceļam bija norāvies, un īstais govju bizošanas iemesls mātei palika nezināms.
Pietiktu ar pusi
Mums netālajos kaimiņos bija Kalnmači. Par to, kā māju saimnieks izrīkojās ar apkārt braukājošo ebreju tirgotāju, stāstīja šādi: žīdiņš ar zirga pajūgu apbraukājis lauku mājas, vākdams vecas lupatas, zirgu sarus un citas liekas mantas. Nauda netika maksāta, pretī varēja dabūt māla traukus. Kalnmačos lupatu nav bijis daudz, bet saimnieks iestāstījis, ka Jaunzemēs gan to esot gana. Kad tirgotājs sūrojies par tālo braucienu uz Jaunzemēm, saimnieks solījies viņam parādīt taisnāko ceļu uz šīm mājām. Attālums gan nemaz nebija liels. Taču taisnais ceļš, kas veda pār purvainu pļavu, bija ar zirgu izbraucams vienīgi ziemā, kad ūdeņi sasaluši. Ebrejs, ieraugot šo ceļu, šaubījies, taču viņam iestāstīts, ka tālāk braukšana būs labāka. Tirgotājam ceļš kļuvis arvien sliktāks, līdz beigās braukšana vairs nav bijusi iespējama. No Jaunzemjiem atnākuši palīgi. Kopīgiem spēkiem ratus un zirgu izvilkuši no purva. Protams, nekādu lielo lupatu krājumu šajās mājas nav bijis. Iznerrotā tirgotāja vēlējums bijis tāds: “Ja nu tam Kalnmačam puse no manas nelaimes gadītos, tad arī ar to viņam pietiktu.”
Mājas ar nerātno vārdu
Mazsalacas pagastā bija mājas ar nosaukumu “P….s”. Pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu vidū to nomainīja ar “Ciedras”. Taču vecais māju vārds ir minēts 1922. gadā A.Gulbja izdotajā un Jāņa Enzelīna sastādītajā grāmatā “Latvijas vietvārdi”, kā arī agrāk izdotajās kartēs. Laikam jau mājai tāds vārds tika par kādiem grēkiem, lai ieriebtu to saimniekiem. Stāstīja, ka Mazsalacas draudzes mācītājs Alfrēds Skrodelis no kanceles nekad nav varējis šo vārdu izteikt, bet sacījis: “No tās mājas ar nesmuko vārdu.” Bet tautā māju vecais nosaukums glabājās vēl ilgi, lauku veči to ar lielu patiku lietoja. Piemēram, sacīja tā: “Man P…a galā visi lini izslīka. Nav ko tur brīnīties, tur taču pastāvīgi stāv slapjš.”
Stāstīja, ka reiz māju saimnieks aizbraucis uz Valmieru nomaksāt ugunsapdrošināšanu un veikt vēl kādu nodokļu maksājumus. Bijis auksts, tādēļ saimnieks uzvilcis divējas bikses. Tā kā šis vīrs pēc dabas bija diezgan skops, maku viņš ielicis zemāk pavilktajās biksēs – lai pilsētā mazāka vēlēšanās vilkt to ārā un tērēties. Kad nu viņš piegājis pie kases, tad nu skaidrs, ka virsū uzvilktās bikses vajadzēja pavilkt nost. Uz kasieres jautājumu, kam nauda tiks maksāta, saimnieks atbildējis: “P…am.” Jaunkundze saimnieka rīkošanos ap bikšu priekšu un teiktā vārda nozīmi galīgi pārpratusi, nosarkusi un pārvaicājusi vēlreiz. Atbilde bijusi tāda pati. Kasiere nu aizskrējusi pie priekšniecības sūdzēties. Grāmatvedis atnācis, noskaidrojis, kas par lietu, un teicis, ka nekā īpaša šeit nav un nauda jāpieņem.
Ziņu trūkumā
Bija laikam 1945. gada vasara. Man krejotavā bagātu māju saimnieks noprasīja, kas rakstīts avīzēs. Es viņam pavaicāju pretī, vai tad pašiem mājās avīžu nav. “Es jau domāju, ka laiki mainīsies, un avīzes nepasūtīju,” tāda bija atbilde.
Pareizā uzruna
Izcilais mikrobiologs un okupētās Latvijas valdības vadītājs Augusts Kirhenšteins dzimis Mazsalacā. Pēc atgriešanās no krievzemes 1944. gada rudenī viņš esot apmeklējis savu dzimto pilsētu. Protams, mazsalacieši sapulcējušies tautas namā, lai tiktos ar slaveno viesi. Tā iznācis, ka vairums novadnieku sapulcē lietojuši uzrunu “Kirhenšteina kungs”. Uzrunātajam tas nav paticis, tāpēc viņš aizrādījis, ka kungu laiki beigušies. Tad nu iejaucies toreizējais Mazsalacas Izpildu komitejas priekšsēdētājs Fricis Nigulis un paskaidrojis: “Kirhenšteina kungs, viņi to vēl nav sapratuši.” Pēc šāda paskaidrojuma valdības vadītājs neko nav iebildis.
Par daudz viesmīlības
1953. gada vasarā, studējot Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Zemes ierīcības fakultātē, mēs – četri grupas biedri – bijām areofotoģeodēzijas praksē Gulbenes rajona Litenes kolhozā. Prakses laikā mums izveidojās labas attiecības ar priekšsēdētāju un grāmatvedi. Pēc darbiem Litenē mums bija jābrauc uz citu kolhozu Balvu rajonā, kas atradās netālu no Sitas stacijas. Priekšsēdētājs un grāmatvede šķiroties mums sarīkoja atvadu mielastu. Atvadīšanās ieilga gandrīz līdz nākamajam rītam. Beidzot sēdāmies uz velosipēdiem un devāmies uz nākamo prakses vietu. Atradām tās mājas, kur mums bija paredzēts apmesties. Pats saimnieks un saimniece tikko bija piecēlušies. Viņš norādīja mums uz platu, vēl nesaklātu gultu un teica: “Puiši, līkaties munas motītes gultā!” (Liekaties manas sievas gultā! – red.) Mēs gan labāk gājām gulēt sienā.
Kad vīrs nav sīkumains
Šo notikumu esmu dzirdējis no citiem, taču pazīstu arī stāsta varoni. Viņš atgriezies no izsūtījuma Sibīrijā, strādāja meliorācijas darbos Rūjienas pusē. Nosauksim viņu par Miķeli.
Reiz pēc smagā darbā aizvadītas nedēļas Miķelim gadījās kopā ar draugiem iedzert alu. Protams, drīz pēc tam vajadzēja atrast piemērotu vietu, kur no aliņa tikt vaļā. Par laimi, tajā laikā katrā pilsētā bija uzstādīti proletariāta vadoņa pieminekļi. Arī Rūjienā tas bija apstādīts ar glītiem krūmiņiem – īstā vieta Miķeļa vajadzībai. Taču arī agrāk kārtības sargi pastiprinātu uzmanību pievērsa pieminekļiem. Tā nu iznācis, ka milicis noķēris Miķeli administratīvā pārkāpuma izdarīšanas laikā. Aizvedis viņu uz iecirkni un ņēmies rakstīt protokolu. Vainīgais nav nedz liedzies, ne taisnojies. Sarežģījumi sākušies, kad vajadzējis maksāt sodu. Tas bija trīs rubļi. Taču Miķelim makā atradusies tikai piecu rubļu banknote. Milicim nav bijis ko izdot. Tad nu vainīgais atzinies, ka viņš ir ne tikai laidis ārā aliņu, bet arī purkšķinājis, tāpēc bijis ar mieru maksāt visus piecus rubļus.
Ar bērna prātu
“Oskar, tu saviem vecākiem esi vienīgais bērns. Vai tev negribētos brālīti vai māsiņu?”
“Gribētos. Brālīti.”
“Bet tu taču vari palūgt, lai tev nopērk mazu brālīti.”
“Vecāki saka, ka neesot naudas, bet man jau nevajag pirmo “zorti”.”
(Pieraksts no radu bērnu sarunām 1971. gadā).
