Tuvojoties Kalnciema vidusskolas 165. jubilejai, lūdzu uz sarunu veco skolotāju valgundnieci Mirdzu Grantu.
Tuvojoties Kalnciema vidusskolas 165. jubilejai, lūdzu uz sarunu veco skolotāju valgundnieci Mirdzu Grantu. Vairāk nekā trīsdesmit gadu viņa šajā skolā nostrādājusi par latviešu valodas un literatūras skolotāju, vēlāk arī par internāta audzinātāju, vadījusi teātri, rīkojusi pasākumus. Sirsnīgā sirmā kundze ar smaidu ritina savu atmiņu kamolu, un ir interesanti šādā brīdī būt klāt.
Skolas priekšā aug 1939. gadā stādīts ozols – liecinieks tam, ka savulaik tur svinēta šā gaismas avota simtgade. Tuvojoties skolas 130 gadu jubilejai, vietējā sabiedrībā brieda doma, ka vajadzētu sarīkot absolventu salidojumu. Toreiz skolotājai Mirdzai Grantai bibliotēkā izdevās atrast pirmās brīvvalsts laika preses publikācijas, kurās bija aprakstītas simtgadu jubilejas svinības. Šie materiāli lieti noderēja, lai kopā ar skolēniem izveidotu teatrālu montāžu par skolas vēsturi. Rūpīgi gatavotais pasākums izdevās godam, un līdz ar to tāpat kā daudzās citās skolās radās tradīcija absolventiem sanākt kopā savā skolā reizi piecos gados. Tā tas būs arī šogad 18. septembrī.
Tagadējā Kalnciema vidusskolas ēka uzcelta 1924. gadā Kalnciema šosejas malā blakus Kalnciema – Klīves baznīcai. Tās būvniecībai bija iedalīta dievnamam piederošā zeme. Vieta skaista – meža ieloks, pretī plašais Lielupes krasts ar pāris kilometru attālās Kalnciema pilsētas panorāmu. Taču vēl svarīgāk, ka tur strādājuši un strādā daudzi pedagogi un darbinieki, kas ir centušies skolas labo slavu noturēt un vairot. Ja jautā par šīm personībām skolotājai Mirdzai Grantai, viņa izceļ daudzus. Vispirms sava laika direktorus Irēnu Kleinbergu – Spēlmani un Visvaldi Bartušēvicu. I.Klenberga – Spēlmane bijusi zīmīga ar to, ka ieviesa skolā kabinetu sistēmu, rosināja interesantus jauninājumus mācību procesā. Savukārt V.Bartušēvics bijis ļoti izdarīgs saimnieks. Viņa laikā skola skaitījusies piederīga Rīgas rajonam, un līdz ar to vairāk izdevies piesaistīt līdzekļus skolas internāta, tagadējā jaunāko klašu nodalījuma izbūvei. V.Bartuševica laikā lieli panākumi gūti volejbolā (ar ko vēl tagad skola ir slavena) un mākslinieciskajā pašdarbībā. Šajā ziņā skolotāja Mirdza Granta atceras dziedāšanas skolotāju un diriģenti Vizmu Šulci un mājturības un deju skolotāju Intu Grausu. Grūti iedomāties, ka Kalnciema vidusskolā, kur mācās ap trīssimt audzēkņu, sešdesmitajos septiņdesmitajos darbojās pieci kori un trīs deju grupas, drāmas ansamblis un orķestris. Braukts uz dziesmu un deju svētkiem Rīgā, spēlēts plaša mēroga skatēs. Tomēr vispateicīgākie skatītāji un līdzjutēji gan vienmēr bija turpat Valgundes pagastā, kur vai katru kolhoza sarīkojumu kuplināja skolēnu priekšnesumi. Tagad, laikam ritot, daudz kas mainījies. Retāk kursē autobusi, palielinājušās braukšanas izmaksas. Tādēļ skolā, kas lepni stāv nedaudz nomaļus no blīvāk apdzīvotām vietām, ir grūtāk pēc stundām izvērst ārpusklases nodarbības. Individuālākas kļuvušas skolēnu intereses. Tomēr skolas gars ir dzīvotspējīgs arī jaunajos apstākļos.
Runājot par pedagoga darba gandarījumu, skolotāja Mirdza Granta vispirms atceras savu pirmo audzināmo klasi. Viņai tādas bijušas četras. Visas ir mīļas, tomēr 1958. gads, kad viņa skolā sāka strādāt, atmiņā palicis spilgtāk. Skolotāja stāsta: “Audzināšanā saņēmu astoto klasi, kas tolaik skaitījās jau vidusskolēni. Padomju laikā septembrī vidusskolēniem mācības nenotika. Visiem vajadzēja rakt kartupeļus. Ar mēnesi toreiz nepietika – sešas nedēļas nostrādājām kolhoza laukos. Mūs nolika dzīvot nelielā mājiņā netālu no Ložmetējkalna. Pats saimnieks ar zēniem vienā istabā, es ar meitenēm – otrā. Strādājām no gaismas līdz gaismai. Gulējām uz grīdas noliktos salmos, katram savs līdzpaņemtais deķītis. Tā pagāja visa nedēļa. Sestdienās braucām mājās. Manā klasē bija puika Jānis Knabe. Viņam ģimenes apstākļi bija tādi, ka katru vakaru velosipēdu bija jābrauc uz mājām izslaukt govi un sakopt lopus. No rīta astoņos, kad mēs gājām darbā, viņš, jau apdarījis savu mājas soli, bija atpakaļ. Tāda bērna atbildības izjūta man palikusi prātā.
Kolhozā kaut ko arī nopelnījām, daļa skolēnu salikām šo naudu kopā un aizbraucām uz teātri Rīgā. Vēlu vakarā mājās vairs nevarējām tikt, nācās paņemt divus taksometrus. Atceros vienu zēnu, kas toreiz teica: “Bija gan vērts mums rudenī ar tiem kartupeļiem sisties, ka tagad putenī varam šitā braukt vieglajā automašīnā.” Tolaik laukos vieglo mašīnu dažs nebija vēl īsti redzējis.
Interesanti, ka pēc četrdesmit gadiem uz klases salidojumu atbraukuši visi Grantas kundzes audzēkņi. Lielākoties viņi jau ir pensijas gados un dzīvo tuvējā apkārtnē, taču dažs mērojis ceļu no Latgales un Igaunijas. “Es vēroju viņus un domāju: “Neviens nav bagāts, biznesmenis, bet neviens nav arī nabags, kam nekā nav. Visi kļuvuši par cienījamiem cilvēkiem,” saka sirmā skolotāja.
Runāt par Kalnciema vidusskolas perspektīvu ir diezgan problemātiski. Lielupes kreisajā krastā Kalnciema bērniem izveidota sava – Kalnciema pilsētas vidusskola (skolu nosaukumos tur ir diezgan liels jukums – red). Savukārt Valgundes pagastā demogrāfiskie rādītāji pagaidām nav pietiekami optimistiski. Taču cerams, ka skola spēs pastāvēt cauri šim grūtajam laikam arī turpmāk. Kā piebilst direktore Ginta Avotiņa, no šā gada skolā ieviests komerczinību novirziens, kas piesaista vecāko klašu skolēnus. Jaunieši iesaistījušies vairākos starptautiskos projektos, piedalās debašu sacensībās, virtuālās enciklopēdijas “Latvijas ļaudis uz 21. gadsimta sliekšņa” veidošanā. Savukārt jaunāko klašu skolēni ir Latvijas čempionu spicē volejbolā. Cerīgi izskatās arī mazākie skolas audzēkņi. Šoruden pirmo gadu darbojas paprāva gan sešgadīgo, gan piecgadīgo ābečnieku grupiņa.
***
Fakti par Kalnciema skolu
Par Kalnciema skolas dibināšanas laiku uzskata 1839. gadu, kad pēc mācītāja Vecā Panteniusa ierosinājuma, noplēšot Gaiļa kroga vecās rijas un kūtis, uzbūvēta skolas ēka (Pirmā pasaules kara laikā tā iznīcināta). Ar 156 tā laika skolēniem nodarbojās viens skolotājs un viens palīgskolotājs.
Pašreizējā Kalnciema skolas ēka uzbūvēta 1924. gadā. Tolaik tur bija sešgadīgā pamatskola ar simts audzēkņiem.
1955./1956. gadā pamatskola kļuva par vidusskolu.
2004./2005. gadā skolā mācās 290 audzēkņu.
12 no 31 patlaban strādājošajiem skolotājiem un 10 no 13 tehniskajiem darbiniekiem ir Kalnciema vidusskolas absolventi.
