Mūsdienās jaunieši negrib kļūt par ģimenes ārstiem profesijas zemā prestiža dēļ.
Mūsdienās jaunieši negrib kļūt par ģimenes ārstiem profesijas zemā prestiža dēļ. Daudzviet laukos ģimenes ārsti nevar pateikt, kas cilvēkiem sniegs medicīnisko palīdzību pēc septiņiem un vairāk gadiem. Arī Vilces dakterīte Inese Pempere, kas laukos nostrādājusi jau 25 gadus, ir pārliecināta, ka jaunajiem cilvēkiem nav motivācijas kļūt par ģimenes ārstiem, īpaši laukos.
Inese Pempere, būdama vēl padsmitniece, izlēma, ka mācīsies medicīnu. Viņa savam mērķim pretī virzījās pakāpeniski. Ārsts tajā laikā šķita ļoti prestiža profesija. Nu jau 25 gadus Inese Pempere nostrādājusi par ārsti. Šodien viņa rausta plecus un nevar pateikt, kas laukos strādās medicīnā pēc gadiem desmit un vai vispār viņas amatam pagastā būs jaunā maiņa.
Pēc pamatskolas Ineses kundze mācījusies medicīnas skolā, pēc tam, lai pārliecinātos, ka patiešām grib būt mediķe, pāris gadu pastrādājusi. Un tikai tad, kad sapratusi, ka vēlas kļūt par ārsti, viņa sāka studēt Rīgas Medicīnas institūta Pediatrijas fakultātē. Pēc diploma iegūšanas 1980. gadā jaunā speciāliste tika nosūtīta strādāt uz Eleju. “Eleja tolaik man ļoti nepatika, un domāju, ka pie pirmās izdevības bēgšu prom. Taču pieradu, iepatikās, un tā arī nostrādāju tur 19 gadu. Pēc tam ieguvu ģimenes ārsta sertifikātu. Tā kā Vilcē nebija sava daktera, pārcēlos uz turieni gan strādāt, gan dzīvot,” stāsta Inese Pempere.
Šodien ārstes aprūpē ir gandrīz 2000 pacientu. Viņa atzīst, ka tas nav maz un nav viegli. Turklāt līdztekus tiešajai ārstēšanai ļoti daudz laika paiet atskaišu rakstīšanai un dokumentācijas sakārtošanai, bet viņa paspēj visu ar savu palīgu feldšeru Judītes Veckungas un Birutas Ābolas atbalstu. “Man ir daudz pacientu, kas nākuši līdzi vēl no Elejas laikiem. Viņi pie manis bijuši kā zīdainīši, un tagad aprūpēju arī viņu bērnus. Brīnišķīgi redzēt, kā notiek paaudžu maiņa,” priecājas ārste, taču tajā pašā laikā skumji atzīst, ka laukos pēdējos gados strauji samazinājusies dzimstība. Padomju laikā ciemā gada laikā piedzima ap 100 bērniņu, bet Vilcē pēdējos gados ir tikai 14 jaundzimušo. Tas liecina, ka laukos drīzumā sagaidāms ne tikai ārstu, bet arī cilvēku deficīts.
Jau kuro gadu Latvijas jaunieši neizvēlas kļūt par ģimenes ārstiem, tāpēc Inese Pempere noraizējusies par jauno maiņu: “Manuprāt, tam ir vairāki iemesli, un domāju, nauda ir vismazsvarīgākais no tiem. Medicīnu studē tikai fanātiķi, jo attieksme pret mums valstiskā līmenī ir nievājoša. Kamēr tiks popularizēts, ka visā sliktajā, kas uz pasaules notiek, vainojami tikai ģimenes ārsti, jaunieši par ārstiem nemācīsies vai arī izmācījušies aizbrauks no Latvijas. Mana dēla māsīca 15 gadu dzīvo Amerikā un strādā par medicīnas māsiņu. Viņa saņem piecas manas algas un par braukšanu atpakaļ uz Latviju pat nedomā.”
Ineses kundze stāsta par kādu kolēģi no Ventspils rajona, kuru nesen satikusi konferencē. Viņa ir vienīgā ārste piecos pagastos, katram pagastam velta vienu dienu. Miestiņš, kurā bez ārsta strādā vēl kāds mediķis, skaitoties galvastiesu pārāks nekā citi. “Ja man tagad būtu jāizvēlas deviņus gadus pavadīt mācībās, lai pēc tam uzņemtos tādu atbildību, par to saņemot tik nievājošu attieksmi, es diezin vai izvēlētos kļūt par ģimenes ārsti. Taču, ja to nezinātu, arī otrreiz noteikti mācītos to pašu,” atzīst Inese Pempere.
Uz jautājumu, vai nav žēl savulaik izstudēto pediatriju nomainīt pret vispārīgu ārsta specialitāti, Inese Pempere atbild, ka bērni viņai arī šodien esot visapkārt. Daktere sadarbojas ar Vilces skoliņu un katru gadu skolēniem veic profilaktiskās apskates. “Veselības ziņā mūsu jaunā paaudze nav sliktāka par iepriekšējo. Tagad vecāki vairāk domā par savu bērnu veselību, pat nesaņemot īpašu pamudinājumu no mums. Kaut gan esam noslogoti, mums jāatrod laiks ar cilvēkiem parunāt, uzklausīt viņus un saprast. Iedomājieties, cik kolosāla ir sajūta, kad vēlu vakarā tumsā atgriezies mājās no vizītes un pretī nāk astoņgadīgs puisītis, sakot: “Čau, dakter, nu kā tad iet?” “Nu, čau, draudziņ, pats redzi, kā iet – tikai tagad mājās atgriežos,” viņam atsaku, bet zēns, nošūpodams galvu, atteic: “Jā, es tevi labi saprotu.” Tā laikam ir tā lauku “eksotika”, ka visi cilvēki, vai tie ir pieaugušie vai bērni, ir savējie,” stāsta dakterīte.
Inesei Pemperei dēls jau izaudzis, un viņa visas darba un brīvās dienas velta savai profesijai. Pārsteigums, ka lauku cilvēkam nav kāds lopiņš kūtī vai kaut dārziņš savam priekam. “Man tam pilnīgi nav laika, lai arī kā gribētos. Vasarā divas nedēļas atpūtos atvaļinājumā. Pirmās četras dienas tikai lasīju. Grāmatas es burtiski rīšus apriju, jo ikdienā, lai kā vēlētos, tām nav laika un spēka. Otrdienās dodos uz Vilces otru galu pie ziedkalniešiem, kur mani gaida, savs darbiņš izdarāms arī Ziedkalnes aprūpes centrā,” stāsta Inese Pempere.
Lai ārsts būtu formā un zinātu jaunāko savā jomā, nemitīgi jāmācās. Vilces dakterīte stāsta, ka dažādiem kursiem Rīgā gan vairs neatliek laika, tādēļ daudz jaunumu viņa atrodot internetā, medicīnas preses izdevumos, mediķu konferencēs Jelgavā. “Lielākā daļa mūsu iedzīvotāju pie ārsta nāk savlaicīgi. Protams, laukos ir arī “tukšās” dienas, kad cilvēki vāc sienu vai rok kartupeļus.
Ineses kundze ļoti cer, ka drīzumā Latvijā mainīsies attieksme mediķa profesiju un aicina jauniešus būt optimistiem. “Ja cilvēks jūt, ka medicīna un vēlme palīdzēt cilvēkam ir galvenais viņa dzīvē, daudz nedomāt un studēt. Gan jau pēc desmit gadiem laiki kļūs labāki un cilvēki – saprotošāki.
***
Vizītkarte
Inese Pempere – ģimenes ārste Vilces pagastā.
– 1980. gadā absolvējusi Rīgas Medicīnas institūta Pediatrijas fakultāti.
– Ģimenē izaudzis dēls, kas ir mammas šoferis vizītēs.
– 19 gadu strādājusi par ārsti Elejā.
– No 1999. gada vada savu ārsta praksi Vilcē.
– Hobijs – grāmatu lasīšana.
– Tic astroloģijai. Pēc horoskopa – Skorpions.
