Vārda svētkos suminām Sanitas, Santas, Sandas, Sanijas, Sandijas!
Vārda svētkos suminām Sanitas, Santas, Sandas, Sanijas, Sandijas!
Šodien vārdadiena ir arī Sandai Vilsonei – sešpadsmit gadu vecai Vircavas vidusskolniecei.
Sandas ģimene ir mamma un jaunākais brālis Valdis. Vārdu meitai mamma izauklējusi jau pirms atvases nākšanas pasaulē – franču rakstnieces romānus lasot. Reizēm klasesbiedri Sandu – jaunāko meiteni klasē – jokojot mēdz dēvēt par Žoržu. Varbūt ne velti, jo dzejas rakstīšana, pēc skolotājas domām, viņai padodas. Mīļa nodarbe ir arī dziedāšana skolas ansamblī.
Sanda pēc skolas beigšanas nolēmusi studēt sabiedriskās attiecības, jo viņai svarīgi, lai nākotnē darbs būtu saistīts ar cilvēkiem.
Vārdadienu Sanda parasti svin gan ģimenē, gan arī draugu lokā, aizejot uz kādu ballīti. “Man ļoti garšo tortes, arbūzi un melones – tas viss septembrī sagādājams. Un, protams, nevienas svinības nepaiet bez krabju salātiem,” smej Sanda, piebilstot, tā kā dzimšanas diena viņai ir janvārī, mīļākajā gadalaikā – vasarā – esot jāiztiek bez jubilejām.
Un tomēr, arī rudeni gluži atraidīt nevar, tas vilina meiteni uz īpašām – filosofiskām – pārdomām. Lapkritis palīdz raisīties domām, kārtot tās pantmēros. “Dzeju rakstu tad, kad ir slikti. Tas laikam raksturīgs daudziem: skumjas sniedz iedvesmu. Apzinos, esmu spītīga, reizēm uzvedos kā mazs kašķīgs bērns, bet dusmojos gan reti.
Pēc devītās klases pats no sevis izzudis pelēkās peles sindroms, esmu kļuvusi drosmīgāka, uzņēmīgāka, aktīvāka. Varbūt par to jāpateicas manām draudzenēm, varbūt dziedāšanai, bet varbūt – rudenim,” stāstu par sevi beidz Sanda.
