Laiki mainījušies, radušās izmaiņas gan likumdošanā, gan sadzīvē. Kas kādreiz bijis noderīgs, vairs nav vajadzīgs, bet pieder pagātnei.
Laiki mainījušies, radušās izmaiņas gan likumdošanā, gan sadzīvē. Kas kādreiz bijis noderīgs, vairs nav vajadzīgs, bet pieder pagātnei. Nabadzības līmenis ir sasniedzis pietiekami augstu pakāpi, dažam labam ledusskapis vairs nav nepieciešams, cits jau labi sen atslēdzis savu telefonaparātu.
Atlicis vienīgi darbs, darba meklēšana. Darbavietu Jelgavā ir maz, neveiksmīgi ir nācies staigāt, gaidīt un atkal staigāt. Vienīgā cerība – Nodarbinātības valsts aģentūra Skolotāju ielā. Ejam uz turieni, jautājam, lūdzam. Aģentūras darbinieks parasti dod lasīt “Zemgales Ziņu” pēdējos laikrakstus ar darba sludinājumiem. Daļa sludinājumu ir arī turpat telpās izlikti. Visur klāt telefoni, parasti mobilie. Retos gadījumos darba devējs pieteicis darba piedāvājumu, minot adresi. Trūcīgajiem darba meklētājiem ar to arī darba meklēšana apraujas pusceļā, jo nav telefona, no kā piezvanīt. Arī divu latu nav, lai nopirktu telekarti, turklāt tā beidzas tik ātri, un lieki divlatnieki ne katram ir kabatā, pareizāk sakot, kabatā nav nekā.
Ja darba devējs minējis parastā tālruņa numuru, Nodarbinātības valsts aģentūrā nāk pretī – drīkst zvanīt un jautāt. Uz mobilajiem tur gan zvanīt nav atļauts. Dome šādu tarifu nesedz, zvanus uz parastajiem tālruņiem – sedz.
Kā gan pilsētas vadībai par tādu sarežģījumu darba meklēšanā nav ienācis prātā, lai likvidētu šo paradoksālo stāvokli un palīdzētu iedzīvotājiem. Tas būtu izdevīgi arī darba devējiem, jo viņiem būtu lielākas iespējas izvēlēties prasmīgākos strādniekus. Pašlaik bieži vien attiecīgās profesijas bezdarbnieks ar visiem saviem kādreizējiem darba nopelniem paliek novārtā.
Atliek vērsties ar lūgumu pie darba devējiem: lūdzu vai nu zvanīt uz Nodarbinātības valsts aģentūru, norādot uzņēmuma adresi, vai arī laikraksta sludinājumā publicēt adresi un parastā telefona numuru. Nekādā ziņā nevajadzētu minēt tikai mobilā tālruņa numuru. Tas liek šķēršļus darba meklētājiem.
