Tie, kas dzīvoja jau padomju gados, atcerēsies, kā mums tika skaidrots, kāpēc attīstītā sociālisma cēlājiem jāredz Rietumu «jaukumi».
Tie, kas dzīvoja jau padomju gados, atcerēsies, kā mums tika skaidrots, kāpēc attīstītā sociālisma cēlājiem jāredz Rietumu “jaukumi”. Tolaik kino skatījām cilvēkus, kas problēmas risināja skaisti iekārtotu mājokļu interjeros, kinovaroņi brauca normālās mašīnās, bija skaisti ģērbušies un sadzīvē lietoja daudzas mums nepazīstamas mājsaimniecības iekārtas. Svētdienās mums par paradumu bija kļuvis skatīties Ostankinas televīzijas kanāla raidījumu, kurā padomju starptautisko attiecību žurnālists Valentīns Zorins, bet vēlāk Mihails Taratuta, protams, no padomju ideoloģijas priekšstatu puses rādīja, kā dzīvo sapņu zemē ASV – cik amerikāņi ir apdalīti, jo viņu zemē ir nepareiza ideoloģija, tur ir daudzpartiju sistēma, bet kompartiju nepazīst. Mums gan daudz interesantāk bija vērot amerikāņu sadzīvi, viņu sasniegumus tehnikā un zinātnē, nevis pieņemt zināšanai tās ēnas puses, kas pavada šo ārēji spožo sabiedrību. Visi kā viens Rietumu augstās labklājības dzīves skaidrotāji un vienlaicīgi arī kritizētāji uzsvēra, ka lielā mērā šīs sabiedrības dzīve rit “uz parāda”. Tolaik, kad pie mums viss bija deficīts un dzīve “no algas līdz algai”, likās: šis skaidrojums nav nopietns. Lai tur stāsta, ko grib, jo tāds jau ir ideologu darbs – skaidrot, kāpēc rietumnieki dzīvo skaisti.
Tagad varam dzīvot gluži tāpat. Pareizāk sakot, ne visi, bet laba tiesa gan. Piemēram, ej pa ielu garām sadzīves preču veikalam. Ieraugi vitrīnā kārdinošu uzrakstu, ka, lūk, tagad ir bezprocentu līzinga akcija, ej iekšā un nopērc visu, ko kārojas. Gribi televizoru? Lūdzu, kādu vien vēlies! Virtuvē nav jaunā ekonomiskā ledusskapja? Pasaki tikai, kur to nogādāt. Vēl skaistāka dzīve un iespējas liekas tad, kad no pastkastītes izņem komercbankas piedāvājumu, kurā jums kā īpašam klientam tiek piedāvātas kredīta iespējas dzīvokļa remontam, vēl labāk – tā iegādei, vai kaut kas pilnīgi neticams – uzbūvēt māju. Piedāvājumu sākt skaisti dzīvot tūlīt un tagad ir tik daudz, ka zib acis no iespējām. Spēj tik slēgt līgumus. Paraksti līgumu un dodies mājās ar kāroto mantu, jo maksāsi taču tikai rīt. Bet tas ir tik tālu, vai ne?
Cik daudzi uz šo šķietami vieglo veidu, kā sākt dzīvot skaisti, jau ir iekrituši. Tā negribas ticēt, ka lielā mērā viņiem, padomju televīzijas rietumu dzīves skaidrotājiem, ir bijusi taisnība. Mums, kas kāvās ar normālas sadzīves trūkumu, šķita, ka tā nav taisnība. Patiesība ir vienkārša. Rietumu pasaulē šādu dzīves modeli iesūkuši “ar mātes pienu”. Viņiem tas liekas pašsaprotami, ka dzīvē var izsisties tikai ar paša enerģisku rīcību, ka gadījumā, ja tavi ienākumi nespēs nodrošināt šodienas skaistajai dzīvei ņemtos kredītus un līzingus, īstenība būs tikpat rūgta. Mums tā ir divtik rūgta. Ne kāds mums šādu dzīvesveidu ir mācījis, ne mūsu pašreizējās sabiedrības radītais kopprodukts ļauj izmantot “dzīves uz parāda” priekšrocības. Tas iespējams, ja visa sabiedrība vairākas desmitgades rāvusies vaiga sviedros, lai radītu stabilu vidusslāni, kas ir galvenais šāda dzīves modeļa īstenotājs. Tādā gadījumā sabiedrībai kopumā vairs nav bīstami, ja bankrotu cieš kāds tās loceklis. Daudz bīstamāk tas ir mums, kam iedotas rokās mantiņas, kuras kārojām tik ilgi. To zaudējums ir daudzkārt bīstamāks, ja sabiedrības vairumu veido tie, kuriem līdz vidusslānim vēl tāls ceļš.
*Dolce vita – skaistā dzīve
