Uldis Zuters, kura gleznu izstāde pašlaik aplūkojama jaunā Zaļenieku Izglītības centra telpās, kā vienus no šīsvasaras interesantākajiem iespaidiem atceras piedalīšanos Zemgales mākslinieku plenērā Lietuvā.
Uldis Zuters, kura gleznu izstāde pašlaik aplūkojama jaunā Zaļenieku Izglītības centra telpās, kā vienus no šīsvasaras interesantākajiem iespaidiem atceras piedalīšanos Zemgales mākslinieku plenērā Lietuvā.
Jaunajā Zaļenieku Izglītības centrā atvēlēta vieta arī mākslas skolai. Mācību gada ieskaņā tur izvietotas dzīvīgajos krāsu kontrastos tvertās ainavas un klusās dabas, ko nelielajai ekspozīcijai izraudzījusi mākslas skolas vadītāja Dita Veģe; īss atskats uz Ulda Zutera daiļradi daudzu gadu garumā. Taču pāris visjaunāko darbu (no kuriem viens vēl pabeidzams), kas vēl glabājas Ulda mājās, atceļojuši no Ziemeļlietuvas, kur vasaras iespaidus Jelgavas gleznotājs smēlās Zemgales mākslinieku plenērā.
Novada svētkus, izrādās, rīko ne tikai folkloras pētnieki, bet arī gleznotāji. Krivakišķu mājās Pakrojas pusē (Pakroja atrodas ap pussimts kilometru no Šauļiem) augustā jau ceturto gadu notika Zemgales mākslinieku plenērs, kurā šogad pirmoreiz piedalījās arī kolēģi no Latvijas. Tur bija sastopami arī vairāki no Jelgavas muzejā rīkotās ikpavasara lietuviešu un latviešu dzejas dienas zināmi lietuvieši. Viens no viņiem – dzejnieks Jons Ivanausks (viņš Uldi kopā ar ģimeni uz plenēru uzaicināja), jo plenērā atradās vieta arī dzejnieka radošajām izpausmēm: kamēr pārējie gleznojuši, Jons sacerējis pantus par plenēra dalībniekiem (Uldis smejas, ka viņa meita Asnate sev veltīto dzejoli atpazinusi gan vien pēc latviskajiem ievadvārdiem: “Kur tu teci, Asnate manu”).
Pirms plenēra Pakrojas kultūras centrā sarīkojuma dalībnieki atklājuši gleznu izstādi, kurā bija apskatāma arī Ulda gleznotā Jelgava – ziemīgie Sv.Simeona un Annas baznīcas un Jelgavas pils skati. Asnate savukārt ekspozīcijā jaunu dzīvību ienesusi kā citas mākslas jomas pārstāve, eksponējot (jelgavniekiem no pagājušā gada mākslas dienu izstādes zināmo) stikla “kukaiņu” pulku “Dodas ceļā”. Sevišķu sajūsmu, protams, izpelnījies fakts, ka pirms došanās mājup māksliniece daļu darbu atdāvinājusi to apjūsmotājiem.
Plenēra vadītājs bija Šauļu universitātes profesors gleznotājs Vitolis Trušis (viņa izstāde ar pantos dzejiski parakstītām Ziemeļlietuvas ainavām Jelgavas muzejā bija apskatāma pagājušā gada lietuviešu un latviešu dzejas dienā). Starp citu, viņa pirmajos pienākumos ietilpa pēc četrgadīgajām tradīcijām vadīt “iesvētību” rituālu, ar tuvējās ūdenstilpes valgmi slakot un plenēristu saimē ievadot jaunpienācējus, kas šogad bija apmēram trešdaļa.
“Parasti plenērā uzglezno pāris bilžu dienā, šoreiz – trīs pa visu nedēļu,” rezumē Uldis, uzreiz piebilstot, ka tādēļ gan sarīkojumu nekādā ziņā nevar uzskatīt par neizdevušos, jo, lai arī darbam traucējusi tveice, tas nav bijis nelielā gleznu skaita galvenais iemesls.
Krivakišķu sarīkojuma īpatnība, ar ko tas atšķiras no citiem plenēriem, bija tā, ka ļoti daudz laika nācies veltīt nevis gleznošanai, bet plašai muzikālu, literāru un citu sarīkojumu programmai. Tautas mūzikas koncerts, dzejas vakars, ekskursija uz pilsētu – šādi un līdzīgi aizpildīta katras dienas otrā puse. Žēl, ka visu pilnībā tvert un izbaudīt latviešiem traucējusi valodas barjera. Visu dienu, galvu nepacēluši, Krivakišķos gleznojuši tikai nedaudzi no apmēram piecpadsmit iemītniekiem. Vairums uzsvēruši, ka šurp brauc arī tāpēc, lai atpūstos, tiktos ar draugiem un papildus gleznošanai baudītu citas mākslas.
Viena no trim Krivakišķos tapušajām Ulda gleznām vēl jāpabeidz mājās, ar otras – saulaina augļudārza – ainavu Uldis arī pats ir visnotaļ apmierināts un sola, ka tā varētu parādīties kādā no nākamajām izstādēm. Trešā, kā plenērā pieņemts, pateicībā par viesmīlību palika lietuviešu lauku mājā, kas nedēļu deva pajumti jaunu iespaidu kārotājiem.
