Pēc vairāk nekā desmit gadiem sestdien Jelgavā pie Raiņa pieminekļa atkal notika Dzejas dienas.
Pēc vairāk nekā desmit gadiem sestdien Jelgavā pie Raiņa pieminekļa atkal notika Dzejas dienas. Tuvojoties Aspazijas 140 gadu jubilejai, tika skandēti mūsu novadnieces panti par nebēdni meiteni, mēness stariem dzelmē dzidrajā. Uzstājās arī mūsdienu dzejnieki Gunta Micāne, Liliana Štauere, Eduards Aivars un Kārlis Vērdiņš, kas vairāk vai mazāk saistīti ar Jelgavu.
Izmantojot izdevību, ka vienkopus iespējams satikt veselus četrus īpaši jūtīgus un zinošus cilvēkus, lūdzu viņiem atbildēt uz jautājumu: “Vai Jelgava ir viņu iedvesmas pilsēta? Vai šīs ielas, ēkas, torņi un, protams, cilvēki veicina radošas domas, kas taču ir nepieciešamas jebkuram no mums?”
Aivars Eipurs: “Jelgavā iznāk uzturēties vairāk stundu nekā citur. Tādēļ šeit arī esmu sarakstījis visvairāk dzejoļu. Pagājušajā ziemā es gan izmantoju izdevību aizbraukt radošā komandējumā uz Gotlandi, taču tas ir kā izņēmums, jo Jelgavā man labi strādājas. Pirmo reizi, kad muzejā fotoizstādē ieraudzīju, kāda agrāk izskatījās vecā Jelgava un Katoļu iela, kur tagad dzīvoju, es raudāju. Man bija ļoti svarīgi izjust tos pamatus.”
Gunta Micāne: Viena puse saistībā ar Jelgavu, protams, ir bērnība, mīlestība un tā tālāk. Taču šā brīža spēcīgākās emocijas rada mani bijušie skolnieki, kad es Jelgavā redzu viņu darbību. Man tiešām jārīkojas tā, lai šie cilvēki, kuriem savulaik mācīju latviešu valodu un literatūru, varētu ar mani lepoties. Tepat Dzejas dienu pasākumā ir mūziķi kādreizējie mūzikas vidusskolas audzēkņi Guntra Minkevica, Vilnis Dumpis, Guntis Šveicers. Kad redzu, ar kādām dzīvām sejas grimasēm viņi uztver dzeju, tad droši varu teikt, ka tā ir mana iedvesma.”
Kārlis Vērdiņš: Es dzīvoju Rīgā. Esmu izaudzis ar vēlmi izrauties no Jelgavas – tā arī esmu aizbēdzis. Manā jaunajā grāmatā “Biezpiens ar krējumu”, kas jau atrodas tipogrāfijā, būs dzejolis par kazu, kas veltīts Jelgavai. Es to visu laiku esmu izjutis kā pilsētu ar absolūti izvarotu dvēseli. Karā viss nopostīts, vēlāk uzceltas Staļina laiku mājas. Tas ir ļoti nomācoši. Tomēr vēroju, ka pilsēta mainās. Parādījušās Gļeba Panteļejeva skulptūras Lielupes tilta galos. Mainījušies režisori Jelgavas Jaunajā teātrī, bet, kas mainījies jelgavniekos, īsti nezinu. Jelgava man saistās ar vecākiem, šeit visskaistākā vietā man šķiet pils, kur LLU strādā mana mamma. Protams, saista arī skolas biedri, ar kuriem kopā pirms septiņiem gadiem pabeidzu 4. vidusskolu. Viņi ir ļoti jauki, izauguši par aktīviem cilvēkiem. Esmu pateicīgs savai literatūras skolotāja Maijai Švarcbahai, kas vienmēr mani iedrošināja.
Nupat esmu iestājies Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes doktorantūrā, rakstīšu disertāciju par latviešu dzejprozu. Pats dzejoju reti, bet regulāri. Gadā sanāk ap divpadsmit dzejoļu, kurus var rādīt. Parasti rakstu datorā savā maizes darbā Valērija Belokoņa izdevniecībā. Daru to tā, lai neviens nemana, ka es nestrādāju.
Liliana Štauere: Esmu saņēmusi divas anonīmas sūdzības par dzejoli, kurā saku, ka tikai dzimtenē, kur tevi uzrunā mātes valodā, tu vari būt laimīgs un tātad arī īsti radošs. Esmu dzimusi Jelgavā, izaugusi Zaļeniekos. Ar pilsētu saistās mani ģimnāzistes gadi no 1942. līdz 1947. gadam. Kara laikā skolas telpas aizņēma armija, mēs tikām izmētāti pa malu malām. Tāds pats kā tolaik palicis Driksas krasts un Vecpilsētas iela. Deviņdesmito gadu sākumā šī vieta izskatījās tiešām bēdīgi. Taču vismaz viena ielas puses jau ir sakārtota, jācer, ka drīz tādu graustu nebūs arī otrā ielas pusē.
Par Jelgavu kā manu iedvesmas pilsētu liecina arī tas, ka, pienākot manai 75 gadu jubilejai, ar pilsētas Domes un savu ārzemju radu atbalstu esmu izdevusi dzejoļu grāmatu “Mīlot dzīvi”.
