Jau no senām dienām latvieši bijuši zvejnieku tauta, un zivis, kas tika nozvejotas, vagojot Baltijas jūras ūdeņus, lieti noderēja gan pašiem, gan apmaiņai pret saimniecībā nepieciešamām precēm.
Jau no senām dienām latvieši bijuši zvejnieku tauta, un zivis, kas tika nozvejotas, vagojot Baltijas jūras ūdeņus, lieti noderēja gan pašiem, gan apmaiņai pret saimniecībā nepieciešamām precēm. Tagad pienācis brīdis, kad daļai jūras arāju nāksies palikt krastā vai kā Sprīdītim ar tarbu plecos doties pasaulē laimi un darbu meklēt. Tā iemesls – jaunās ES mencu nozvejas kvotas, kas krietni samazinājušas Baltijas valstu zvejnieku darba apjomu.
Tā kā darba vairs nav un mencu zveja deva vislielāko peļņu, ļaujot uzturēt gan kuterus, gan maksāt jūrniekiem algu, zvejas kuģi arī vairs nav vajadzīgi. Jau tagad Liepājā trīs sagriezti metāllūžņos. Līdzīgs liktenis sagaida vēl apmēram trīsdesmit. Speciālisti neslēpj – tās ir zvejas flotes beigas, jo atjaunot to vismaz tuvākajā desmitgadē diez vai izdosies. Arī lašu zveja vairs nav rentabla. Nākamgad spēkā stāsies jaunās normas cūkdelfīnu aizsardzībai, kas kārtējo reizi samazinās zvejas vietu skaitu un nozvejas kvotas. Vienīgais, kas atlicis zvejniekiem, – ķert reņģes, jo uz tām ierobežojumi neattiecas.
Zaudējot kuģus, bez grūtās, taču pastāvīgās nodarbes palicis apmēram 300 jūrnieku, kam tagad jālauza galva, kā uzturēt ģimeni. Tiesa, gadu viņi saņems pabalstu, bet kas notiks vēlāk? Valsts funkcionāri lēš, ka mūsu jūras vilki vai nu pārkvalificēsies (interesanti, par ko), vai meklēs darbu ārzemēs. Un tur tos labprāt uzņems, jo bijušā austrumbloka jūrnieki, tāpat kā šoferi, visā pasaulē tiek vērtēti ļoti augstu. Atliek tikai vaicāt – vai zvejnieki vēl kādreiz gribēs atgriezties dzimtenē, kur viņiem parādīta piga? Tā tie mūsu labākie darbaspēki un gudrākās galvas aizplūst uz ārzemēm, un vai tik nenotiks tā, ka no reņģēdājiem pārvērtīsimies par muļķu zemi?
Pareizi jau saka – svešā acī skabargu redz, bet baļķi savā ne. Valdība par samazinātajām kvotām vaino ES valstu vadītājus. Tikai nez kāpēc aizmirsies, ka pirms tam mūsu puse neko nedarīja, lai vismaz novērstu kvotu pieņemšanu vai arī laikus informētu zvejniekus par jaunajām normām. Kamēr no citām jaunajām ES dalībvalstīm tika sūtīti vairāki novērotāji, uz Briselē notiekošo mūsējie pasīvi raudzījušies no saviem krēsliem.
Bet zvejas kvotu samazināšana ieriebs ne tikai zvejniekiem. Tā pamatīgi pa kabatu “iedos” arī tiem, kas labprāt savā ēdienkartē izvēlējās mencas vai to aknas. Jau tagad kilograms šo zivju maksā tikpat, cik gaļa, bet netiek izslēgts, ka kādreiz tik lētās zivs vērtība varētu augt. Turklāt pat par šīm augstajām cenām ne visur iespējams kāroto produktu iegādāties, tas jau sāk kļūt par deficītu – kā kādreiz lasis vai nēģis, ko “sastapt” izdevās gandrīz tikai uz augstu amatpersonu svinību galdiem.
Un vēl… Kārtējo triecienu saņems zivju pārstrādes uzņēmumi, kas uz bankrota robežas nonākuši jau ne vienu reizi vien – gan tad, kad Krievijā bija krīze un produkcija palika neiztirgota, bet izejvielas aizgāja bojā, gan tad, kad laika apstākļi samazināja nozveju. Jau tā zivju pārstrādes uzņēmumu strādnieki par savu darbu saņem niecīgu atalgojumu, turklāt dažos uzņēmumos daļu no tās maksā “graudā”, tāpēc strādnieki brīvajās dienās spiesti meklēt pircējus nopelnītajiem produktiem, lai varētu iegādāties citus pārtikas produktus, nevis pārtikt tikai no zivīm.
Tā nu tas ir – viena lieta līdzīgi sniega lavīnai rauj līdzi lielas sniega masas. Galvenais, lai mēs kādu dienu neattaptos aprakti zem sniega, jo nevar zināt, vai glābēji steigsies palīgā un, ja arī ieradīsies, vai nebūs par vēlu.
