Izstiepta gar Jelgavas – Iecavas un Codes – Pēternieku ceļu 15 kilometru no Jelgavas Sidrabenes pagasta ziemeļu pusē ir Garoza.
Izstiepta gar Jelgavas – Iecavas un Codes – Pēternieku ceļu 15 kilometru no Jelgavas Sidrabenes pagasta ziemeļu pusē ir Garoza. Ciemā dzīvo ap 250 iedzīvotāju, no kuriem lielākā daļa mīt piecās daudzdzīvokļu mājās. No turienes nākušais Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas fakultātes pasniedzējs Ivars Strautnieks un viņa kundze Vita, arī ģeogrāfe, ir pētījuši ciema, kas agrāk bija pat atsevišķs pagasts, nosaukuma izcelsmi. Izrādās, tam nav tieša sakara ar maizes riku un arī rozēm.
Proti, Garoza senos laikos bijusi saliktenis Garroza vai Garroze. Kā lasāms Latviešu literārās valodas vārdnīcā, ar rozu tiek apzīmēts neliels uzkalns mežā vai purvainā vietā. Ja uzkalns ir garš, tad jau tur iznāk vieta veselai apmetnei. No vēstures zināms, ka 1287. gada martā pie Garozes upītes zemgaļi smagi sakāva Livonijas ordeņa bruņiniekus. Droši vien mūsu senči zināja, uz kura paugura pakāpjoties, var pretinieku purvā iegrūst.
Dejo priekam un veselībai
Garozas ambulance, pasts, kristiešu centra telpas atrodas kādreizējā kolhoza “Druva” kantorī. Tur arī “Ziņas” laipni sagaidīja pagasta pašvaldības komunālā uzņēmuma “Garoza 1” direktore Ļuba Beire. Viņa optimistiski uzskata, ka dzīve Garozā ir gana laba. “Teic, ka Jelgava ir Rīgas guļamvagons. Kāpēc tad mēs arī nevarētu būt tāda guļamistabiņa!?” prāto Beires kundze. Viņu savulaik kā iebraucēju no Dzirniekiem visvairāk izbrīnījis, ka šeit nav dubļu. Zeme smilšaina, ūdens ātri tajā uzsūcas.
Jā, tik tiešām Garozā pēc maizes ceptuves “Garozas kukulītis” izputēšanas vienīgais pelnošais uzņēmums ir suņu barības ražotne “Kārums”. Tajā ir apmēram desmit darba vietu. Taču satiksme ar Jelgavu, Rīgu un Iecavu ir laba. Garoznieki pelna latus tur, bet mājās atgriežas Iecavas, Garozas un hercogistes laikā raktā Velna grāvja krastos. Daži gan aizbrauc, urbanizējas pavisam, un, kā atzīst Garozas pamatskolas skolotāja, dzimusi šejieniete, Maija Medinika, pēdējos gados ciemā kļuvis klusāks. Tomēr skumjām nevar dot vaļu.
Kā lai lauku sieviete sevi uztur mundru, ja dzīve tai nešķiet tik daudzsološa kā jaunībā, ja veselībā jau jūt pusmūža vainas? Interesantu atbildi sniedz piecpadsmit garoznieces vecumā ap četrdesmit piecdesmit, kas M.Medinikas vadībā pirms pusotra gada izveidoja Eiropas deju kopu. Pirms diviem gadiem Latvijā ienāca tāds deju veids, kad apmēram šādu gadu dāmas vienas pašas bez vīriem dejo dažādu Eiropas tautu dejas. Tādas kopas ir gan Vidzemē, gan arī pie mums, Zemgalē, – Glūdā un Garozā. Šīs dejas nav straujas, taču, kā “Ziņu” korespondentam teic kopas dalībniece Garozas ciema bibliotekāre Lilita Belova: “Diez vai jūs to grieķu sirtaki līdz galam izturētu!” Taču ne jau tikai dejošanas prieka un koncertu programmu gatavošanas dēļ būtu vērts reizi nedēļā garozniecēm nākt kopā. Svarīgi ir parunāties, kaut ko labu novēlēt, apmainīties ar receptēm, puķu stādiem un nākotnes nodomiem. Kad deju kopai vajadzēja izgudrot nosaukumu, varianti bijuši dažādi: “Jautraviņa” (tā sauc kādu latviešu tautas deju), “Marta” (tas derētu, jo Garozas sievu dejošana sākās 2003. gada martā un R.Paulam ir dziesma “Mēs tikāmies martā”) un citi. Taču sievas izlēmušas, ka kopa sauksies “Garroze”, šīs vietas vēsturiskajam nosaukumam par godu.
Lasošie bērni ir līdzjūtīgi
Ko lasa garoznieki? No avīzēm pirmajā vietā, protams, ir “Zemgales Ziņas”, taču pagasts ne mazums rūpju veltī tam, lai ciema iedzīvotāji saņemtu arī interesēm atbilstošas grāmatas. Kā stāsta ciema bibliotekāre L.Belova, šogad pagasts grāmatu iegādei piešķīris 350 latu. Vēl trīssimt latu nācis klāt no Kultūrkapitāla fonda un ciemā nepazīstamas privātpersonas Airas Zēģeres. Proti, cilvēks, kas gribējis ziedot kādai bibliotēkai, neviļus telefonu grāmatā trāpījis Garozas grāmatu krātuvei. “Mums laikam ir laba aura,”secina L.Belova.
Jau piekto gadu ciema bibliotēka izvietota pamatskolas telpās – pusotru kilometru no centra, toties tuvāk jauniešiem un bērniem. Bibliotekāre skolēnus ir iesaistījusi Latvijas Kultūrkapitāla fonda projektā par tā saukto bērnu žūriju. Proti, mazajiem lasītājiem ir ne tikai jāizlasa fonda piegādātās grāmatas, bet arī, aizpildot īpašas anketas, tās jānovērtē. Izrādās, ka viena no Garozā populārākajām bērnu grāmatām ir Žaklīnes Vilsones “Miskastes bērns”, kurā stāstīts par ģimenē pieņemta bērna likteni.
Reizi nedēļā bibliotekāre saliek grāmatas uz velosipēda vai ziemā ragaviņās un dodas uz ciema centru, kur dzīvo 53 lasītāji. Vecajiem cilvēkiem nav tik viegli noiet caur mežu to pusotru kilometru līdz skolai. Nav viegli arī bibliotekārei. Pie tādas atziņas nākusi komunālās saimniecības vadītāja Beires kundze, tādēļ norīkojusi viņai palīgus no vietējās darba biržas. Tad nu vienlaicīgi var paspēt apstrādāt jaunpienākušos izdevumus un sākt iepazīstināt ar grāmatu pasauli uz bibliotēkas paklāja bikli sasēdušos pirmklasniekus.
Sveika 100 gadu jubilejā!
Diezgan nejauši, līkumojot pa Garozu, “Ziņas” trāpīja uz kādu lielu jubileju. Proti, kā mums pastāstīja stacijas priekšniece Svetlana Ušakova, pagājis tieši simts gadu, kopš uzbūvēta Garozas stacija. Tai cauri iet mūsdienās Latvijas dzelzceļam vislielāko peļņu nesošā tranzītkravu līnija Zilupe – Krustpils – Jelgava – Ventspils. Un, ļoti iespējams, tā lielā nauda bija cēlonis tam, ka pirms gadiem tur tika slēgta pasažieru līnija Jelgava – Krustpils. Lai tas pustukšais pasažieru vilciens nemaisās pa kājām piectūkstoštonnīgajiem degvielas cisternu vedējiem! Tā nu sanācis, ka stacijas perons ir apsūnojis un garozieši par dzelzceļu gandrīz vairs nerunā. Tomēr Krievijas naftas straume caur Garozu, šķiet, mazinās, un, situācijai mainoties, varbūt tiešām stacijas jubileja būtu iemesls sarunai par šo kādreiz šejieniešiem nozīmīgo transporta pavedienu. “Mums jau te brauc autobusi, bet tālāk – Lāčplēsī, Mentē, Secē – gan cilvēkiem bez dzelzceļa ir krietni grūtāk,” teic S.Ušakova.
Garozas stacijas uzgaidāmā zāle kļuvusi par īpatnēju sabiedrisko centru vienpadsmit apkārtējām lielā mērā ar dzelzceļa lietām saistītām ģimenēm. Tur svinētas dzimšanas dienas, no turienes arī viens otrs dzelzceļnieks aizvadīts savā pēdējā ceļā.
Gar logu, ātrumu nesamazinot, aiztraucas vilciens. Ved ogles un minerālmēslus. Ziemai un jaunajai ražai.
