Dzīves stils? Visāds. Katram savs, īpašs. Kā tas veidojas? Vai šajā procesā nepieciešama drosme? Kas to ietekmē? Vecāki? Draugi? Pirmā veiksme vai neveiksme, kas atstāj nozīmīgas atmiņas?
Dzīves stils? Visāds. Katram savs, īpašs. Kā tas veidojas? Vai šajā procesā nepieciešama drosme? Kas to ietekmē? Vecāki? Draugi? Pirmā veiksme vai neveiksme, kas atstāj nozīmīgas atmiņas?
Pagrabā šodien pa durvīm ienācis Ints Meņģelis. Deviņpadsmitgadīgs puisis ar saviem uzskatiem par dzīvi. Tērpies lina kreklā. Tāds kā pāraudzis Sprīdītis.
Intam, izrādās, ļoti patīk lins, viņš guļ lina palagos un labprāt daudz biežāk nēsātu lina drēbes. “Kaukāzā nopirku baigi foršo džemperi. Pēc tāda jau sen biju ilgojies, bet šķita, ka to nopirkšu Norvēģijā.”
Kalnu skola kāpējiem
Varbūt daži vēl nezina, ka Latvijā ir Alpīnistu un ceļotāju asociācija. Tās paspārnē darbojas Kalna skola. Par mācībām tajā pietiekot ar divdesmit pieciem latiem. Pagājušajā ziemā šajā skolā nonāca arī Ints un atzīst, ka varētu būt jau saslimis ar kalniem. Šovasar viņš gandrīz mēnesi pavadījis Kaukāzā. Puisis domā, ka Kalnu skola ir viens no labākajiem veidiem, kā sākt. “Kalnos ir daudz bīstamu faktoru, un doties turp nesagatavotam ir riskanti. Pareizi, ja ir teorija un tad prakse.”
Interesanti, bet varbūt nevienu tas vairs nepārsteidz – skolā, kur noteikti vajag vīrišķību, pagājušajā gadā mācījās arī daudz meiteņu. “Ak, šīs drosmīgās un spēcīgās, visur esošās,” novelk Ints un pastāsta, ka tā jau nav – kalnos lielākās mugursomas tomēr sev sakraujot puiši.
Ints ir mācījies arī klinšu kāpšanu jauniešu centrā “Daugmale” Rīgā. Tur par trim latiem mēnesī var mācīties kāpt mākslīgajās klintīs. Tomēr kopš atgriešanās no Kaukāza puisis teic, ka mākslīgajās klintīs kāpt gan nav tas pats, kas īstajās.
Drosmīgs? Būs smieklīgi
“Esmu sen sācis kustēties un kaut ko darīt,” saka Ints. Viņš studē arhitektūru Rīgas Celtniecības tehnikuma ceturtajā kursā. “Gribēju darīt kaut ko radošu un arī konstruktīvu, tāpēc izvēlējos šo profesiju. Arhitekts uzbur ideju, rada ēkas tēlu, bet svarīgi ir domāt arī, kā to realizēt. Mani tas interesē.”
Uz jautājumu, vai viņš ir drosmīgs, Ints atbild: “Ja teikšu, ka esmu ļoti drosmīgs, būs smieklīgi. Nu… kā to ņem. Bet drosmīgam ir jābūt. Citādi nevar. Jāsāk droši no idejas un jādara. Tagad ir lielas iespējas, vajadzīga tikai radoša pieeja. Starp citu, ideju ir mazāk nekā iespēju. Bet drosmes ir dažādas – viens no drosmes veidiem ir pārvarēt grūtības.
Pēc Inta teiktā var spriest, ka viņš ir maksimālists – dara daudz vai nedara neko.
Pārvarēt sevi
“Kalni – tas nozīmē katru dienu kāds izaicinājums, jaunas un nezināmas grūtības. Un citādi nevar – jāpārvar sevi. Pārsteidza, ka man var sāpēt galva, vēders. Retinātais kalnu gaiss dara savu. Grūti veselu mēnesi ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem. Pakašķējāmies arī. Ja godīgi, nav viegli sevi savākt, kad jāpāriet šaurai korītei, bet abās pusēs baigais kritiens, ja vien iztēlojies un paskaties lejup.
Uzunkolas alpīnistu nometnē mūs nogādāja kravas mašīna ar būdu. To, pa kurieni auto brauca, grūti nosaukt par ceļu. Varbūt ar džipu tur vēl varētu kaut kā pārvietoties, bet ne ar ko citu. Akmeņi, kraujas, nogāzes. Šoferis ēd “semuškas” un nav satraucies.
Mājās braucot, man vajadzēja daudz ko pārdomāt un izdarīt secinājumus. Uz visu skatos citādi. To nevar izteikt, bet tiešām – viss ir citādi.”
Smags vecums
Kas ir deviņpadsmit gadu? “Smags vecums, nav vairs astoņpadsmit. Laiks baigi skrien. Bet visi vecumi ir normāli. Kalnos instruktori – visi gados un ar pieredzi, bet mums ir līdzīgas intereses, un tas ir svarīgākais, lai saprastos.” Ints nu jau vairākas dienas sevi var saukt arī par onkuli, jo brāļa ģimenē piedzimusi meitiņa. Vasarā jaunietis dienā pārcilājis kādas divas tonnas keramzīta plākšņu. Viņam patīk braukt vilcienā, vērot tantiņas, kas stacijās pārdod zivis un citas ēdamlietas. “No Maskavas līdz Čerkeskai – baigā romantika. Divas dienas vilcienā, trešajā izkāpjam. Ints domā, ka ļoti liela loma cilvēka dzīvē ir vecākiem. Viņš no mazām dienām ir rosījies dažādos pulciņos un nodarbībās.
