Jau jūtamā rudens noskaņā sveicam pilsētā un rajonā dzīvojošās un šurp ciemos atbraukušās Vairas un Veras. Sveiciens, protams, arī stiprā dzimuma gaviļniekiem Vairiem. «Ziņās» – Vaira Polmane.
Jau jūtamā rudens noskaņā sveicam pilsētā un rajonā dzīvojošās un šurp ciemos atbraukušās Vairas un Veras. Sveiciens, protams, arī stiprā dzimuma gaviļniekiem Vairiem.
“Ziņās” – Vaira Polmane. Kā pati atzīst, dzīves dienās un nedienās pārkausēta. Viņa, kas pašas vārdiem runājot, kādreiz bijusi pārlieku emocionāla, tagad ir saprātīgi pārtapusi. Dzīves lielāko daļu dzīvojusi laukos, plēsdamās pēc turības, darba laiku neierobežojot, savu varēšanu nepārskatot. Tad nācis pašas izvēlēts atelpas brīdis. No Ziedkalnes – dzimtās puses, kur pavadīts krietns dzīves laika nogrieznis, – Vaira pārcēlusies uz pilsētu. Nu būs vieglās dienas – tāda vismaz bija šā lēmuma iecere. Neizdevās. Kā pati atzīst, jo vairāk pēc labas dzīves dzinusies, jo grūtāk klājies. Tad viņa atmetusi ar roku – kā ir, tā ir. Tieši tad pamazām viss sācis kārtoties viņai labvēlīgi. “Līdzekļu bija maz, bet vēlēšanās liela – atkal tikt pie zemes un lauku smaržas. Vairs gan negribējās dziļos laukos, bet tomēr pie dabas. Es nepaspēju iemīlēt pilsētu, bet man šķiet, ka pilsētai es nepatiku.” Līdz ar milzīgo vēlēšanos atgūt lauku mieru, nāca arī iespēja. Nu Vairai ir zemīte Jelgavas pievārtē un veca māja. Kā pati saka: “Ārkārtīgi veca, graboša, čaboša, bet ar savu auru.” Kā ģimene ziemu pārlaidīs, nav zināms, jo šogad šī pārbaude – sīvi romantiskā dzīve atjaunojamā mājā – būs pirmo reizi.
Vaira atzīst, ka vairs nevēlas lauku darbu kā dzīvesveidu. “Pietiks ar kādu pupu, burkānu, tomātu un vairāk atpūtas. Sevi viņa raksturotu kā “impulsīvu, strauju lielgabalnieku (ne gargabalnieku) ar cēliem mērķiem un lielu, mazliet naivu uzticēšanos, kas bieži dabū pa ausi”.
Viņa jau daudzus gadus ir arī pagrīdes rakstniece, un, kā jau gandrīz katram rakstošajam, gribētos kaut ko no tā visa redzēt grāmatveikalu plauktos. Pat tad, ja neviens nepirktu, tomēr gribētos…
Pašlaik Vaira raksta īsprozu. Par laika ietilpību, par smaržu raksturu, metāla konstrukcijām, kas neļauj dvēselei elpot, akmens sienām – materiāli un nemateriāli radītām un citām, smalkāku dvēseles vibrāciju cienītājiem saprotamām lietām. Vaira šo gadalaiku raksturo tā: “Rudens vējš, paņēmis mutē miglas elpu, liek tomātu dobēm nosarkt un agrajiem ābolēniem nokaunēties.
