Jauno tehnoloģiju laikmetā, kad informācijas apmaiņa notiek nepārtraukti un visam izsekot līdzi gluži vienkārši nav iespējams, lielākā vērtība ir idejas.
Jauno tehnoloģiju laikmetā, kad informācijas apmaiņa notiek nepārtraukti un visam izsekot līdzi gluži vienkārši nav iespējams, lielākā vērtība ir idejas. Protams, mūsu humānajā sabiedrībā paust revolucionāras idejas ir daudz vienkāršāk, tas vairs nav saistīts ar letālu iznākumu, kā tas bija viduslaikos vai vēl pirms tiem. Toties drosmi ideju realizēt vajag tik un tā. Piemēram, grafīti vietā uz pilsētas ielu sienām uzrakstus vai zīmējumus uzpūš ar trafaretu. Likuma noteiktajā kārtībā tas ir vandalisms, bet ideoloģiskais spēks, kas slēpjas zem šiem uzrakstiem, audzina sabiedrību un veido tās viedokli. Tāpēc ir grūti pārmest vai attaisnot māksliniekus, kas veidojuši tādus zīmējumus. Idejas var būt arī likumiski “pareizas”, piemēram, “Prāta vētras” veikaliņš “Veronika”, kas tika atvērts tikai uz četrām dienām. Kāpēc gan ne? Bārstoties ar idejām, cilvēki bieži vien nonāk līdz pavisam negaidītiem pavērsieniem pelēcīgajā ikdienā. Kādreiz pastaigājoties pa Jelgavas ielām un noraugoties uz apkārt notiekošo, izveidoto vai arī vēl tikai paredzēto, šķiet, ka riteņa izgudrošana nebija kaut kas īpašs.
Tomēr – stop! Nebūt ne viss, kas ienāk prātā, ir tas labākais. Piemēram, Sv.Trīsvienības tornis, kas jelgavniekos izraisa sašutumu, to pieminot vien. Restaurācijas projekta ideja nav oriģināla – stikla prizmas kupols. Tādu stikla prizmu Latvijā vien ir pa pilnam, kur nu vēl pasaulē. Vai tiešām arhitektiem neienāca prātā kaut kas oriģināls, kas varētu šo pilsētas simbolu atdzīvināt un uzsvērt tā nozīmi?
