Līdz ar valsts noteikto īres maksas («griestu») ierobežojumu beigu tuvošanos aktuāls kļuvis jautājums par denacionalizēto namu īrnieku turpmāko likteni.
Līdz ar valsts noteikto īres maksas (“griestu”) ierobežojumu beigu tuvošanos aktuāls kļuvis jautājums par denacionalizēto namu īrnieku turpmāko likteni. Tā ir sociāli samilzusi problēma, un, mēģinot tai pievērst valdības un sabiedrības uzmanību, pie savām cilvēktiesībām apelē gan īrnieki, gan namu īpašnieki. Kādi un cik pamatoti ir šie cilvēktiesību aspekti?
Starptautiskie cilvēktiesību dokumenti paredz tiesības uz to, kas gan nenozīmē, ka valstij ir pienākums katram piešķirt to pēc viņa pieprasījuma un vēlmēm, bet gan nodrošināt dzīvošanai atbilstošu šo tiesību minimālo standartu (“jumtu virs galvas”). Sociālās tiesības nacionālajos un starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos lielākoties formulētas kā vispārīgi valsts pienākumi, īstenošanas mehānismu atstājot katras valsts ziņā atkarībā no tās ekonomiskās situācijas. Paredzams, ka “īres griestu” atcelšana smagi skars denacionalizēto un privāto namu īrniekus, kas nevarēs samaksāt īres maksu un tādējādi būs spiesti zaudēt savus mājokļus. Valsts cilvēktiesību birojs jau tagad saņem daudz sūdzību par mājokļa tiesību pārkāpumiem, no kuriem lielākā daļa ir no denacionalizēto namu īrniekiem. Šīs personas bieži ir neaizsargātas pret namīpašnieku patvaļu, kā arī valsts un pašvaldības tām nesniedz pietiekamu palīdzību. Mājokļu problēma rada pārkāpumus arī virknē citu cilvēka tiesību, piemēram, tiesībās uz cilvēka cieņai atbilstošu dzīves līmeni, uz sociālo nodrošinājumu, uz savu dzīves apstākļu uzlabošanu, uz kvalitatīvu vidi, īpašumu, kā arī bērnu tiesību pārkāpumu.
Personas tiesības uz īpašumu garantē Satversme, kā arī Eiropas Cilvēktiesību konvencija, nosakot, ka jebkurai fiziskai vai juridiskai personai ir tiesības netraucēti izmantot īpašumu, bet minētie nosacījumi nedrīkst ierobežot valsts tiesības izdot tādus likumus, lai kontrolētu īpašuma izmantošanu saskaņā ar vispārējām interesēm vai lai nodrošinātu nodokļu vai citu maksājumu vai sodu samaksu. Tātad cilvēktiesību izpratnē īpašumtiesības aizsargā tikai personai jau piederošu īpašumu, un valstij tiek dotas diezgan plašas iespējas šīs tiesības ierobežot sabiedrības interesēs. “Īres griestu” noteikšana nepārsniedz valsts rīcības robežas īpašuma izmantošanas kontrolē, bet nodrošina sociālā taisnīguma principu. Ņemot vērā Latvijas situāciju, īstermiņa risinājumā denacionalizēto namu īpašnieku tiesības var samērīgi ierobežot īrnieku interesēs, jo netraucēta rīkošanās ar savu īpašumu padarītu ļoti kritisku daudzu īrnieku stāvokli. Protams, vienlaikus jāņem vērā, ka īpašniekiem ir vairāki valsts noteikti pienākumi un apgrūtinājumi (īpašuma nodokļi, pienākums uzturēt īpašumu kārtībā utt.), tādēļ nebūtu samērīgi uzlikt arī bezgalīgu ierobežojumu brīvi rīkoties ar savu īpašumu tirgus apstākļos. Ideālā variantā līgumiskām īres attiecībām jābalstās uz brīvprātības pamatiem, tādējādi ievērojot abu pušu tiesības un intereses. Smagā sociālā situācija un daudzu iedzīvotāju zemais ienākumu līmenis, kā arī nepietiekams valsts atbalsts maznodrošinātiem īrniekiem ir kavējis šīs problēmas pozitīvu risinājumu. Atšķirībā no personas pamattiesībām īres attiecības ir privāttiesiskas līgumiskas attiecības, ko regulē normatīvie akti, kā arī dzīvojamās telpas īres līgums. Šajās attiecībās pušu tiesības un pienākumi ir cieši saistīti, un īres līgumu nevar grozīt patvaļīgi vai vienpusēji. Īres maksas paaugstināšana izīrētājam ir jāpamato ar konkrētām izmaksām. Ja puses nevar par to vienoties, strīds jārisina tiesā, kas noteiks optimālo īres maksu. Īrniekiem būtu jāizmanto tiesības nepiekrist nesamērīgam īres paaugstinājumam, ja valsts īres maksas vairs neregulēs.
Realizējot denacionalizāciju un privatizāciju, īrnieki tika sadalīti divās grupās atkarībā no tā, vai dzīvoja valsts vai bijušajā īpašnieka mājā. Vieni guva iespēju privatizēt īrēto mājokli un ieguva vērtīgu īpašumu, citi – neieguva īpašumu, bet bieži tikai nekonkrētas īres attiecības un neziņu par savu nākotni. Daudzi īrnieki uzskata šo situāciju par klaji diskriminējošu. Privatizācija ir sava veida privilēģija, ko valsts piedāvā iedzīvotājiem, un tas, ka nav iespējams privatizēt konkrētu objektu, cilvēktiesību izpratnē nav uzskatāms par tiesību uz īpašumu pārkāpumu. Tomēr denacionalizēto namu īrnieki bija nevienlīdzīgā situācijā privatizācijas brīdī, jo nevarēja iegūt īpašumā dzīvokļus, kuros dzīvoja, atšķirībā no valsts un pašvaldību māju īrniekiem. Valsts dzīvokļu fonds bija pārāk ierobežots, lai šie cilvēki brīvi varētu privatizēt citus mājokļus, un privatizācijas sertifikātu izmantošanas iespējas bija nevienlīdzīgas abām īrnieku grupām. Privatizācijas pamatnostādnes un negatīvās sekas atspoguļo likumdevēja tā laika politisko gribu un tuvredzību. Atbalstu neguva arī dažu deputātu priekšlikumi par iespējām denacionalizēto māju īrnieku sertifikātus dzēst naudā pēc to nominālvērtības. Situāciju pasliktināja arī īrnieku neinformētība par savām tiesībām, tādējādi tika noslēgti līgumi ar īrniekam salīdzinoši neizdevīgākiem nosacījumiem. Pašlaik valstij jāparāda labā griba, sniedzot atbalstu šiem īrniekiem, kas nonākuši sociāli bezcerīgā situācijā, nevis jānoveļ atbildības nasta tikai uz īrniekiem, namīpašniekiem un pašvaldību.
Situācijas iespējamiem risinājumiem jābūt vērstiem ne tikai uz īpašnieku un īrnieku interešu sabalansēšanu, bet arī uz denacionalizācijas un privatizācijas procesā radušās nevienlīdzīgās situācijas novēršanu. Ir nepieciešami ilgtermiņa mājokļu politikas risinājumi, piemēram, valsts dotācijas pašvaldībām mājokļu celtniecībai, valsts atbalsts personām mājokļu iegādei, kompensācijas vai tamlīdzīgi, kā arī citi pasākumi, kas veicinātu sociālo taisnīgumu. Iespējams, likumā “Par dzīvojamo telpu īri” noteiktie īres maksas “griesti” būtu jāsaglabā, kamēr valsts izstrādā un īsteno efektīvu pasākumu kopumu īrnieku sociālās situācijas uzlabošanai.
Saīsināti no www.politika.lv
