Līdz 23. septembrim «Kino 19» – «Stepfordas sievas» (pulksten 18, 20), «Skūbijs Dū 2: Briesmoņi savā vaļā» (pulksten 16).
Līdz 23. septembrim “Kino 19” – “Stepfordas sievas” (pulksten 18, 20), “Skūbijs Dū 2: Briesmoņi savā vaļā” (pulksten 16).
Kad uz turīgu ļaužu iecienīto piepilsētu Stepfordu kopā ar vīru pārceļas panākumiem bagātā televīzijas darbone Džoanna, viņu ne pa jokam mulsina tas, cik priekšzīmīgas kaimiņienes ir laulāto draudzeņu un mājsaimnieču lomā. Pārāk priekšzīmīgas, lai visā tajā nebūtu kāds noslēpums. Izrādās, Stepfordas sievām tāds patiešām ir… Smaidīgās, čaklās un paklausīgās būtnes, kas katru laulātā drauga (nebūt ne “ideāla vīrieša”) vēlēšanos spēj nolasīt viņam no lūpām, patiesībā ir… roboti. Taču sašust par noslēpuma priekšlaicīgu atklāšanu skatītājiem nav iemesla, jo noslēpumu par tādu, kas jāatklāj tikai beigās, neuzskata arī paši filmas veidotāji, sievu priekšzīmīguma cēloņus darot zināmus ilgi pirms stāsta beigām. Un tas krietni mazina filmas “trilleriskuma” pretenzijas, jo nekā cita tik sižetiski mīklaina, lai tas nodrošinātu žanram nepieciešamo spriedzi, nepaliek – ja neskaita pēc filmas beigām tā arī neatbildēto jautājumu: vai “paraugsievas” ir rūpnieciski ražoti roboti, kuros nav un nekad nav bijis nekā cilvēciska, vai arī tās ir cilvēki ar tehnikas “implantiem”, kas nodrošina to “nevainojamu” sociālo funkcionēšanu.
Kā komēdija papildus pamattēmai – iepriekšminētajai variācijai par vīriešu šovinismu – filma lūko “pieķert klāt” ironizēšanu par amerikāņu labklājības sapni, “patērētāju sabiedrības” psiholoģiju un televīzijas realitātes šoviem, taču vienīgais, ko šajā plānā var dēvēt par patiesi izdevušos, ir dažas komiskas līnijas Betas Midleres sniegumā – tajā kā viņa un Džoanna (Nikola Kidmena) mēģina izdibināt, kas īsti notiek Stepfordā… 1975. gada “Stepfordas sievu” šā gada rimeiks ir spraiguma ziņā nevienmērīgs, stilistiski nenoteikts un vilties neļaus vienīgi iepriekšminētajos aktiersniegumos.
2002. gadā komiksu suns Skūbijs režisora Radžas Gosnela vadībā, no bilžu lappusēm pirmoreiz iečāpojis filmā, par spīti iznīcinošajām recenzijām ASV vien sapelnīja vairāk nekā 150 miljonus dolāru. Otrā “Skūbija” pirmizrādes nedēļā ienākumi bija gandrīz uz pusi mazāki nekā priekšgājējam, bet vizuālajā un naratīvajā ziņā gan nekas nav mainījies. Turpinājumā, kurā Skūbijs un draugi stājas pretī briesmoņu radīšanas mašīnas īpašniekam, valda tās pašas spilgtās krāsas, “kičīgie” kostīmi un “action” cienīgā notikumu dinamika. Bērniem, kuru vecāki papildus parastajai (diemžēl laikam bērnu filmās gandrīz par normu kļuvušajai) vardarbības devai ļauj uz ekrāna skatīt “seksīgi” tērpušos Velmu (viena no Skūbija cīņubiedrenēm), un pieaugušajiem, kas laidīs gar ausīm pirmsskolas vecuma bērniem domāto humoru, “Skūbijs Dū 2: Briesmoņi savā vaļā” uz brīdi varbūt arī ļaus aizmirsties. Vēl ticamāk gan, ka itin drīz pēc seansa viņi vienā mierā aizmirsīs arī pašu filmu.
***
Sintija Moroza:
“Stepfordas sievas”. Ar sarkasma un sterilitātes devu veidota filma par ilgām pēc ideālās sievietes. Protams, ka dzīvē tādu nemēdz būt, tāpēc filma piedāvā asprātīgu risinājumu – veidot pašam. Taču jautājums – vai ideālais partneris ir laimīgas dzīves pamats – paliek atklāts. Fināls man kā “vājā dzimuma” pārstāvei patika vislabāk.
“Skūbijs Dū 2: Briesmoņi savā vaļā”. Neesmu redzējusi.
