Vakar pagāja gads, kopš Latvijas pilsoņi referendumā par iestāšanos ES nobalsoja pārliecinoši «par».
Vakar pagāja gads, kopš Latvijas pilsoņi referendumā par iestāšanos ES nobalsoja pārliecinoši “par”. Turklāt atšķirībā no citiem balsojumiem, kas Latvijā pieredzēti pēdējos gados, daudzus pārsteidza gan pilsoņu aktivitāte, ierodoties balsošanas iecirkņos, gan arī pārliecinošais “jā” valsts dalībai apvienotajā Eiropā. Nav vēl pagājis pat pusgads, kopš esam ES “de iure” un “de facto”. Pirms gada pašā referenduma priekšvakarā dažs labs politiķis bija ne pa jokam satraucies par tā iznākumu. Protams, līdz čaklajiem Maltas pilsoņiem mēs “neizvilkām”. Tur referendumā piedalījās 91 procents pilsoņu (“par” bija 48,78 procenti pilsoņu, bet Latvijā tikai nedaudz mazāk – 48,58 procenti no visiem balsstiesīgajiem pilsoņiem jeb gandrīz 67 procenti no balsojušajiem). Zināmā mērā tik lielu atbalstītāju loku Latvijā noteica visai veiksmīgi izvēlētais referenduma laiks – pēdējie no desmit kandidātvalstīm un tikai nedēļu pēc tuvāko kaimiņu – igauņu – balsojuma. Tāpēc var teikt, ka augsto “par” līmeni nodrošināja tas, ka bijām pēdējie, kam teikt jāvārdu. Nebūsim pārāk naivi, lai domātu, ka “par” pilsoņi balsoja kādu ideoloģisku vai morālu apsvērumu vadīti. Pārsvarā tie, kas bija par Latvijas dalību ES, cerēja, ka sagaidīs ja ne strauju, tad noteikti taustāmu labklājības līmeņa celšanos jau tuvā nākotnē. Ka tā bijusi naiva utopija, liecina pagājušais laiks, jo apstiprinās pieņēmums, ka, nesagaidot strauju “debesmannas” parādīšanos, ES atbalstītāju skaits sāk samazināties visās desmit ES jaunajās dalībvalstīs. Principā varēja (un joprojām var) uzskatīt, ka ar šo balsojumu sabiedrība ir uzkrāvusi ļoti smagu uzticības kredītu uz politiķu kamiešiem. Vietējiem politiķiem tik vien bija jādara kā jāpierāda sava prasme un varēšana ne tikai pašmāju, bet arī starptautiskā līmenī.
Pirms vairākiem gadiem par Latvijas dalību starptautiskās struktūrās dzejnieks, komponists, dziedātājs un tagad tikai ierindas ticīgais Kaspars Dimiters esot teicis – ja mēs būtu gudri, smalkjūtīgi un mazliet viltīgi, mēs varētu būt neitrāla valsts. Tā kā neesam ne pirmie, ne otrie, ne arī trešie, par neitralitāti varam tikai sapņot, klausoties Kaspara dziesmās.
Savukārt mūsu politiķu varēšanu diezgan skaļi parādījis viens otrs skandāliņš. Atcerēsimies, piemēram, skaļu publicitāti ieguvušo eirokomisāra izvirzīšanu. Patiesībā tā pat vēl nav beigusies, jo Luksemburgā un Briselē joprojām turpinās visu kandidātu noklaušināšana. Tajā pašā laikā daudz mazāk pieminēts darbs, kas bija jāpaveic līdz 1. maijam. Šajā sakarā gan atkal var mest akmeni uz politiķu pusi – viņi paveikto un paveicamo plašākai sabiedrībai skaidro visai negribīgi. Dažbrīd rodas sajūta, ka viņi paši (ieskaitot ministrijās visus ar ES problemātiku saistītos) sākuši veidot kaut ko līdzīgu “zvaigžņu tulkotāju” kastai, kam tikai vienai dotas tiesības paust pareizo viedokli par visu, kas saistīts ar ES un tās politiku visdažādākajos jautājumos.
Kā tad mēs paši, “vienkāršie”, tagad jau ES pilsoņi? Lielu daļu ir pārņēmis pesimisms. To mēģina skaidrot ar šāgada straujo cenu celšanos. Uzskatam, ka tās palielinājušās tiešā ES ietekmē, var piekrist tikai daļēji. Tieši tas saistīts ar akcīzes nodokļa kāpumu degvielai, pievienotās vērtības nodokļa piemērošana zālēm u.c. Tomēr nevar nepiekrist apgalvojumam, ka cenas daudzām ikdienā lietojamām precēm pacēla mūsu pašu ražotāju un tirgotāju alkatība. Un nevar no svaru kausiem nomest vietējo pircēju muļķību, pakļaujoties masveida psihozēm.
