Piektdien ļoti principiālā spēlē Latvijas izlase tikās ar Itālijas hokejistiem, ar kuriem tieši pirms gada tika piedzīvots nepatīkams zaudējums 4:5, un nospēlēja neizšķirti, bet jau divas dienas vēlāk, svētdienas pēcpusdienā.
Piektdien ļoti principiālā spēlē Latvijas izlase tikās ar Itālijas hokejistiem, ar kuriem tieši pirms gada tika piedzīvots nepatīkams zaudējums 4:5, un nospēlēja neizšķirti, bet jau divas dienas vēlāk, svētdienas pēcpusdienā, jau otro gadu pēc kārtas sagrāva Vācijas hokejistus.
Protams, visi saprata, ka spēle ar Itāliju nebūs no vieglajām, taču tikpat skaidrs bija arī tas, ka mūsējie otro gadu pēc kārtas nezaudēs. To, ka itāļi (no kuriem liela daļa par tādiem uzskatāmi tikai formāli, jo dzimuši un spēlēt iemācījušies Ziemeļamerikā) hokeju māk spēlēt, pierādīja kaut vai pagājušais gads, kad Latvija, būdama vadībā ar nospiedošu 4:1, beigās zaudēja ar 4:5.
Runājot par piektdienas spēli, nevarētu teikt, ka mūsējie bija ļoti pārāki, taču labāki noteikti, turklāt pretinieka vārtos neparasti lieliski darbojās Mario Bruneta. Lai arī kā tur būtu, vārti palika neskarti ļoti ilgi, proti, līdz otrā perioda beidzamajai minūtei, kad pēc spēcīga Roberta Oberauha metiena Artūrs ripu gan atsita, taču tā, uzlidojusi augstu gaisā, piezemējās viņam aiz muguras. Mūsu vārtsargs, pazaudējis to no sava redzesloka un kāpdamies atpakaļ, pats ieslidināja ripu vārtos, un tādējādi pirmais rezultativitātes punkts tika itāļiem.
Tomēr negribētos Irbi vainot šo vārtu zaudējumā, turklāt visas spēles laikā viņš darbojās nevainojami un izdarīja daudz precīzu tālo piespēļu, tādējādi radīdams ne mazumu bīstamu momentu pie pretinieka vārtiem. Un būtībā šos vārtus nosaukt par vārtiem ir visai pagrūti, drīzāk jau tie bija likteņa ironija. Liela daļa vārtu, kas gūti pret mums, lielākā vai mazākā mērā ir tautā tā dēvētās cūcenes, turpretim mēs vārtus gūstam kā no mācību grāmatas.
Pēc pirmo vārtu zaudējuma, protams, kļuva visai nepatīkami, taču iespēju, ka mūsējie otro gadu pēc kārtas varētu zaudēt, nepieļāva neviens. Tam arī nebija lemts notikt. Trešā perioda 12. minūtē Znaroks, tas pats Znaroks, kas vienmēr glābj komandu, kad tas ir nepieciešams visvairāk, pēc elegantas Harija Vītoliņa piespēles raidīja ripu Mario Brunetas sargātajos vārtos un Latvija varēja mierīgi uzelpot, jo rezultāts kļuva neizšķirts 1:1, un tāds tas saglabājās līdz spēles beigām.
Divas dienas vēlāk Latvija tikās ar Vācijas izlasi. Pirms šīs spēles vācu žurnālisti spriedelēja, ka viņu trumpis spēlē pret Latviju būšot Irbes nepārliecinošā spēle vārtos, taču viņi smagi kļūdījās, jo mūsu vārtsargu tiem jau otro gadu pēc kārtas tā arī neizdevās ne reizes pārspēt. Abu izlašu savstarpēji gūto vārtu attiecība ir graujoša 13:0 mūsu izlases labā. Cerēsim, ka šāda spēle vienos vārtos turpināsies arī nākamgad. Vienubrīd gan vācieši mūsu nervus pakutināja. Šķiet, tas bija trešais periods, kad ar spēcīgu patālu metienu vācieši meta ripu uz mūsu vārtiem. Irbe līdzīgi kā pirmajā spēlē ar itāļiem ripu atsita, un gandrīz vai atkārtojās iepriekšējās spēles scenārijs, taču, par laimi, komandas biedri laikus pabrīdināja Artūru, kur ir ripa, un briesmas bija garām. Rezultāts 5:0. Latvijas labā šai spēlē vārtus guva Aleksandrs Ņiživijs 2:35, Aleksandrs Kerčs 17:11, Sergejs Čudinovs 17:47, Oļegs Znaroks 19:11 un Aigars Cipruss 43:32.
Sarauj, Latvija!
