Ja kāds vēstures pētnieks pēc gadu desmitiem vai simtiem gribēs uzzināt, kā tad jelgavnieki XX gadsimta otrajā pusē dzīvojuši, viņam, protams, būs pieejams laikrakstu «Darba Uzvara», «Jelgavas Ziņotājs»un citu periodisko izdevumu komplekti.
Ja kāds vēstures pētnieks pēc gadu desmitiem vai simtiem gribēs uzzināt, kā tad jelgavnieki XX gadsimta otrajā pusē dzīvojuši, viņam, protams, būs pieejams laikrakstu “Darba Uzvara”, “Jelgavas Ziņotājs”, “Zemgales Avīze”, “Zemgales Ziņas” un citu periodisko izdevumu komplekti, dažādas brošūras, tūristu ceļveži, Zemgales reģionālajā arhīvā glabātas atskaites. Taču visvienkāršākais un ātrākais ceļš būtu pārlasīt kādu grāmatu. Tikai diemžēl izdevumu, kas stāstītu par Jelgavu vai to nosaukumā vismaz būtu Jelgavas vārds, ir ļoti maz. Tādēļ sevišķi vērtīgs šķiet darbs, ko mūsu pašu pilsētā radījis smaidīgs, laipns zinātņu vīrs Pēteris Skudra. Viņš ir LLU Meža fakultātes docents, katedras vadītājs, Jelgavā pavadījis dzīves lielāko daļu, kā pats saka, mūža labākos gadus. Tie viņam sākas pērnā gadsimta vidū, kad viņš iestājās Mežsaimniecības fakultātē.
Par Pētera Skudras literārajām dāvanām varējuši pārliecināties Jelgavas laikrakstu lasītāji. Taču avīzes, kā zināms, parasti dzīvo dažas dienas un, nonākušas bibliotēku tālākajos plauktos, parasti biezi noput. Tā uzņēmīgajam vīram radās ideja izdot divas grāmatas. 2003. gadā, Jelgavas tipogrāfijā nodrukāti, iznāca “Stāsti par mežu un cilvēkiem”, bet šogad – “Jelgavas mozaīka”. Pirmais īso stāstu krājums Jelgavu skar kā meža zinātnes un izglītības centru, bet otrais mūsu pilsētai ir veltīts pilnībā.
Pētera Skudras “Jelgavas mozaīka” sastāv no 57 stāstiem, kas satilpuši 134 lappusēs. Tie ir it kā ar smaidu uzrakstīti, viegli lasāmi, un daudzviet spīguļo ar asprātīgiem salīdzinājumiem. Piemēram, “smaids staroja plats kā Brīvības bulvāris” (stāstā “Sekss ar brigadieri”) vai “alus bija izdzerts tik daudz, ka tajā brīvi varētu peldēt divas jahtas” (stāstā “Konspirācija kopmītnē”), “biedrs sakampa manu svētumu kā forele ēsmu” (stāstā “Komjaunieša lielākais dārgums”). Par savu krājumu autors ievadā saka: “Visiem šiem stāstiem ir divas nosacīti kopīgas iezīmes. Pirmkārt, tie ir anekdotiski, dažkārt pat liekas neticami, taču, liekot roku uz sirds, varu apzvērēt, ka viss uzrakstītais ir simtprocentīga patiesība. Otrkārt, dažos notikumos likuma sargātāji var saskatīt kaut ko kriminālu, tādēļ, lai arī attiecīgos kodeksos ir paredzēti noilguma termiņi, esmu nosaucis tikai stāstītāju vārdus bez uzvārdiem.”
Par anonimitāti, kas vietām tomēr nav ievērota, autors teic, ka reiz bijis gadījums, kad kāds vārdā un uzvārdā nosauktais teicies, ka gribot rakstītāju sist. Tomēr galu galā saprotot, ka ar to diez vai būs līdzēts, nomierinājies.
Nevar noliegt, ka daudzos no šiem stāstiem vairāk vai mazāk mēreni plūst alus, vīns vai kas stiprāks. Varbūt pat vajadzētu uz grāmatas atkārtotā izdevuma (kāds, es ceru, būs) vāka uzrakstīt “Alkohola lietošana tomēr ir kaitīga jūsu veselībai”. Studentu vai mežstrādnieku uzdzīves ainu atspoguļošana nav autora pašmērķis. Uz šā fona viņš atrod dziļu sirsnību, cilvēcību, asprātību, pat drosmi.
Pēteris Skudra piekrīt, ka ne viena, ne otra viņa grāmata nebūtu tapusi bez atmodas un valsts atjaunošanas. Arī pats viņš, protams, bijis Tautas frontē un pat Jelgavas Domes deputātos (no J.Zīgerista partijas). Taču visi viņa publicētie stāsti ir par padomju laikiem, sešdesmito, septiņdesmito gadu Jelgavu. Protams, jaunības iespaidi katram parasti ir visspilgtākie, tomēr varētu cerēt, ka viņš sarakstīs arī kaut ko par šīm pārvērtībām.
Pētera Skudras autoritātes, kā viņš pats saka, lielajā literatūrā ir Džeks Londons, Knuts Hamsuns, no latviešiem – humorists Andrejs Skailis. Protams, ir lieli pasaulē pazīstami rakstnieki, taču ir ar kādas nelielas pilsētiņas domes atbalstu klusi, bez kādām prezentācijām izdotas grāmatas. Ir jauki, ka kāds raksta prozu par šo pilsētiņu, kuru taču mīlam.
Pētera stāsts jeb Spiegs zārkā
Kādreiz gandrīz katras rajona avīzītes paspārnē pastāvēja jauno literātu apvienība. Tagad grūti atcerēties, kam piederēja Jelgavas apvienības dibināšanas ideja, taču pilnīgi skaidrs, ka piecdesmito gadu beigās to vadīja “Zemgales Komunista” redaktors Vilberts Opalais, bet, viņam aizejot strādāt par pilsētas komjaunatnes pirmo sekretāru, grožus savās rokās pārņēma tagad jau mūžībā aizgājušais žurnālists Roberts Dzelme. Toreiz, kad piedalīties uzaicināja mani, apvienībā jau darbojās prāvs literātu bariņš: dzejdari Leons Ozols, Valdis Klētiņš, Nellija Buhbindere, Jānis Kromāns un prozaiķi Tālivaldis Treicis, Otto Straume, Ruta Bondare, Nora Nagle.
Tikāmies reizi mēnesī, lasījām kolēģiem savus jaunākos gara ražojumus un uzklausījām viņu kritiku. Turklāt katrā saiešanas reizē vienu no mums ņēmās vētīt kāds rakstniecības teoriju labāk pārzinošs kritiķis. Mūsu darbība nesa arī augļus – regulāri iznāca “Zemgales Komunista” literārā lappuse.
Par mums sāka interesēties arī Rakstnieku savienība, šad tad atsūtot kādu literāro konsultantu – Jezupu Laganovski, Bruno Saulīti, vairākkārt Arvīdu Skalbi – un ik gadus pāris cilvēku uzaicinot piedalīties jauno autoru seminārā.
Tiktāl par mūsu darbu. Taču tautā ir pazīstams teiciens “Darbs ar atpūtu lai mijas.” To zinājām arī mēs un uzskatījām, ka pēc divu triju stundu savstarpējās ecēšanās, kritizēšanas un slavināšanas mums pienākas atpūta. Tai bija vajadzīga vieta, jo redakcijā “atpūsties” nedrīkstēja, bet stacijas restorāns vai “Lielupe” mums nebija pa kabatai.
Mēs devāmies atpūsties uz “zārku”. Nē, nē, tas nebija “Balts zārks ar melnām pumpām”, kas apdziedāts kinofilmā “Ceplis”, tam nebija arī nekāda sakara ar Skolotāju ielas Apbedīšanas biroja produkciju – “zārks” bija mūsu apvienības biedra Kromānu Jāņa dzīvoklis. Istabas griesti atgādināja zārka vāku; tie bija tik zemi, ka raženāka auguma vīrietis nesaliecies varēja stāvēt tikai telpas vidū, un vispār – normāli uzturēties tur varēja trīs četri cilvēki, kaut gan mēs, uz saliekamās gultiņas un izļodzītajiem ķebļiem sēdēdami, salīdām pat visi divpadsmit.
Tātad, beidzoties sanāksmes oficiālajai daļai, mēs, šņabi un alu sapirkuši, devāmies uz “zārku”. Uzkodas gādāt nevajadzēja, jo šādās reizēs Jānis vārīja savu slaveno plovu. Tad mēs ierāvām, dziedājām Čaku un strīdējāmies par citu literātu publicētajiem darbiem uz nebēdu. Tā tas gāja divus trīs gadus, bet tad baumas par mūsu apvienības aizkulišu dzīvi laikam bija sasniegušas partijas komiteju vai kādu citu iestādi, kuras darbiniekiem vajadzēja rūpēties par Jelgavas inteliģences morālo stāju. Tādēļ, lai uzzinātu, cik šajās baumās patiesības un cik izdomājuma, apvienībā iesūtīja patiesās informācijas sniedzēju, kuru mēs gan vēlāk nosaucām vienkārši par spiegu.
Tas bija biedrs Strausiņš. Pirmoreiz ierodoties uz apvienības sanāksmi, viņš Roberta priekšā lepni nolika paplānu mapi ar dzejoļiem. Tie bija līmenī, un mēs sākotnēji naivi priecājāmies, ka mūsu rindas papildinājis īsts lietaskoks. Tikai vēlāk apjēdzām, ka visi jaukie dzejoļi nav biedra Strausiņa ražoti, bet tos piespēlējis kāds mums nezināms anonīms literāts.
Pēc pāris mēnešiem uzskatījām, ka mūsu jaunā kolēģa pārbaudes laiks ir beidzies, un uzaicinājām arī viņu piedalīties “zārka” saiešanā. Tur viņu arī “pārkodām”.
Brīdī, kad jautrība tuvojās kulminācijai, Roberts, viltīgs būdams, deva mums uzdevumu: pusstundas laikā par brīvu tematu uzrakstīt kādu literāru darbu dzejā vai prozā. Mēs grābām ciet savus bloknotus un rakstāmos un, aizmirsuši dzeramo, strādājām, galvām kūpot. Pusstunda pagāja. Nellija nolasīja dzejoli par Misas palu ūdeņos mirkstošiem ozoliem, Leons – mazu fabuliņu, tad nāca biedra Strausiņa kārta.
“Rīts pie Lielupes,” viņš sāka savu dzejoli.
“Pa Lielupi peld ledus,/Uz ledus gabala tup vārna…”
Tas bija arī viss, ko nākamais literatūras spīdeklis bija spējis sadzejot. Un, kad vēlāk viņš mums pavēstīja, ka esot lasījis Zeiboltu Jēkaba “Uguns” (nevis ūdens!) burbuļus” un ka tas esot tīri foršs gabaliņš, mums kļuva skaidrs, ka lai nu kas, bet literāts biedrs Strausiņš nav vis.
Ne jau katrs neliterāts ir spiegs, taču Strausiņš pats bija atzinies šajā grēkā, kad, pamatīgi iesilis, vadīja mājup vienu no skaistākajām apvienības dāmām. To, protams, nākamajā dienā uzzināja Roberts un steidzīgi uzrakstīja ziņojumu čekai, pavēstot, ka literārajā apvienībā ielavījies cilvēks, kurš topošos rakstniekus cenšas novirzīt no pareizā ceļa ar dažādām provokācijām. Kopš tās reizes biedrs Strausiņš pie mums vairs neieradās, vēlāk daži zināja stāstīt, ka viņš Kauņā sekmīgi studējot augstākajā partijas skolā.
Ilmāra stāsts jeb Dūriens sēžamvietā
Lauksaimniecības universitātes kopmītnēs no laika gala dzīvojušas nestudentiskas personas: kāda apkopēja, kāda dežurante, bet visbiežāk tikko darbā pieņemtie laboranti un asistenti. Pie šīs kategorijas piederēja arī mani kolēģi – Mežsaimniecības fakultātes laboranti Nellija un Pēteris. Viens strādāja kokapstrādes, otrs – Botānikas katedrā, katram kopmītnē bija iedota sava istabiņa, taču virtuvi un tualeti nācās lietot kopīgi. Rudens pusē Nellija arvien no savām dzimtajām mājām atveda kādu ogu spaini ievārījumiem un kompotiem un enerģiski saimniekoja pa virtuvi, ko Pēteris kā koplietošanas telpu neizmantoja nemaz.
Bija augusts. Šajā mēnesī fakultātē valdīja klusums, jo vairums mācībspēku atradās atvaļinājumā vai studentu ražošanas prakses pārbaudēs. Darbojāmies tikai mēs, laboranti, uzsvaidzinādami auditorijas un citas katedras telpas un gatavodami dažādus uzskates materiālus rudens nodarbībām. Vienīgi Pēterim bija darba pilnas rokas, jo vajadzēja sakārtot savākto augu herbārijus un pārbaudīt visvisādo puķīšu zinātniskos nosaukumus.
Kādā pirmdienas rītā sastapu viņu, skriedams pa fakultātes kāpnēm. Pēteris kāpa, nē, drīzāk vilkās uz savu piekto stāvu, un viņa citkārt smaidošajā sejā atspoguļojās cietēja vaibsti. “Nez kas nu kolēģim lēcies,” es nodomāju un, ātri ticis galā ar saviem darbiem, kāpu pie Pētera. Viņš stāvēja pie herbāriju lapām apkrauta galda, nedabiski atstiepis pēcpusi.
“Piesēdi nu, pārpīpēsim un parunāsim par dzīvi,” es uzaicināju.
“Nevaru sēdēt,” Pēteris drūmi atrūca.
“Kā tā nevari? Vai tad tev tik daudz darba, ka nedrīksti ne desmit minūtes atpūsties?” es nesapratu.
“Tak ne jau tāpēc,” Pēteris atmeta ar roku. “Es fiziski nevaru sēdēt!”
“Kāpēc?” man joprojām nebija nekādas skaidrības.
“Tā ragana laikam gribēja mani nogalināt.”
“Kāda ragana?”
“Nellija!”
Nu es vairs nesapratu neko. Nellija, kuru mēs cienījām kā kolēģi, kura bija “savs čalis” mūsu nelielajā laborantu pulciņā, – viņa lai būtu rīkojusi atentātu pret savu istabiņas kaimiņu? Te tiešām kaut kas nebija kārtībā. Redzēdams manu neizpratni, Pēteris izstāstīja savu bēdu stāstu no sākuma līdz galam.
“Zini, vakarvakarā laikam biju ieēdis kaut ko nelabu. Knapi ielaidies pirmajā snaudienā, jutu, ka steidzīgi jāskrien uz tualeti. Pulkstenī nebija laiks skatīties, taču, šķiet, ka sevišķi vēls vēl nebija: mūsu koplietošanas iestādē valdīja puskrēsla, un es, pat gaismu neieslēdzis, atkritu uz tuvākā poda. Un tad… Pēkšņi sajutu, ka manā kailajā dibenā kāds iedur ar nokaitētu adatu. Es iebrēkdamies palēcos. Ieslēdzu elektrību. Tualetes telpa bija tukša. Kaut gan… Jā, gar griestiem, izeju meklēdami, laidelējās vairāki sirseņi. Tad es sapratu. Nellija visu pēcpusdienu darbojās pa virtuvi, spiezdama jāņogu sulu. Kauliņus viņa, protams, bija sametusi nelaimīgajā tualetes podā, un to smarža savukārt pievilinājusi Trīsvienības baznīcas torņa atliekās dzīvojošos sirseņus, jo virtuves un tualetes logi mums stāvēja atvērti.
“Bruno Saulīti nokoda bites,” Pēteris vēl piebilda. “Bet kas tad ir bite salīdzinājumā ar sirseni! Cik tur trūka, lai manas jauneklīgās miesas tagad atdusētos morgā…”
Pēteris kādu nedēļu staigāja pa fakultāti, labo kāju pievilkdams. Bet Nellija, savu vainu apzinādamās, vakaros mūsu kolēģi cienāja ar kompotu un ievārījumiem.
***
Lasot Pētera Skudras stāstus
Meža fakultātes dekāns Dagnis Dubrovskis: “Man Pētera Skudras grāmatas rada asociācijas ar Hašeka “Šveiku”. Stāsta sākumā situācija parasti ir vienkārša, bieži pat ikdienišķa, taču tad viss negaidīti samezglojas, līdz atkal autors asprātīgi nonāk pie situācijas risinājuma.”
Guntis Krūmiņš: Mans vārds “Jelgavas mozaīkas” stāstiņos pieminēts divkārt. Tiesa, ar grāmatas autoru esam pazīstami kopš viņa studentijas laikiem LLA. Meža fakultātē, kas tikai nesen bija iekārtojusies toreizējā Puškina prospektā, notika manis vadītā studentu teātra divu izrāžu mēģinājumi. V.Švarkina lugas “Vienkārša meitene” iestudējumam pieaicinājām kārtīgu dekoratoru no kultūras nama – Hugo Jakobi. Viņš uzzīmēja skices, iedeva izmērus, un mani aktieri nodeva tās augstskolas galdnieka darbnīcā. Tika solīts, ka viss būs, kā nākas. Taču nevienam neienāca prātā pateikt, ka jātaisa dekorācijas. Viss bija izdarīts godam – durvis kā durvis, lieveņa jumts tik pamatīgs, ka to varēja nostutēt tikai ar resnām stutēm. Par laimi, Hugo Jakobi bija prasmīgs arī amatnieku darbos. Pieklājīgi šķendēdamies, viņš šos galdniecības kapitāldarbus pārvērta vieglās, skatuvei piemērotās konstrukcijās, kas pēc apgleznošanas izskatījās varen smuki. Kādudien no savas režisorēšanas aldziņas biju nopircis bikšu drēbi. Ar paciņu padusē gāju pie studentiem uz mēģinājumu. Godīgi pastrādājām, un tad puiši nolēma savu režisoru iepriecināt ar jaunās bikšu drēbes apslacīšanu. Laikam jau kaut ko šie atrada turpat fakultātē. Par piemērotāko tika atzīta “kafejnīca” Stacijas un Mātera ielas stūrī, uz kurieni devāmies ar pilsētas autobusu. Vecā mūra nama otrajā stāvā sēdējām kopā ar grāmatas autoru un vēl kādiem trim puišiem. Ko ēdām, neatceros, bet dzērām tikai alu. Sāku čamdīties pēc savas bikšu drēbes paciņas – nekā. Laikam bija palikusi autobusā. Tas uzsita vēl lielāku jautrības vilni. Šķiet, studenti spēja turēt vairāk. Man tāds “bairīša” kvantums radīja pavisam stulbu dullumu. Otrā rītā smaidīt negribējās nemaz. Bikšu drēbes paciņu atdabūju. Šoferis to bija atstājis autobusu parka kontroles punktā. Taču ar alu tās reizes vairs neesmu draugos, no miestiņa atturos pat Jāņu naktī.
