Daudzkārt dzirdēts, ka Latvijas pretkorupcijas NVO patiesībā nodarbojas ar «tukšu salmu kulšanu» un tām «nav nekādas pievienotās vērtības».
Daudzkārt dzirdēts, ka Latvijas pretkorupcijas NVO patiesībā nodarbojas ar “tukšu salmu kulšanu” un tām “nav nekādas pievienotās vērtības”. Droši vien šādai skepsei ir zināms pamats, tāpat kā uzskatam, ka daļai Latvijas sabiedrības vēl aizvien nav skaidrs, kā pilsoniskā sabiedrībā ikdienā novērš korupciju. To, ka problēmas būtība slēpjas izpratnē, skaidri pierādīja sabiedrības par atklātību “Delna” un citu organizāciju rīkotais pasākums pret eirokomisāra kandidāti Ingrīdu Ūdri, kas bez tiešajiem rezultātiem – publikas uzmanības – daudz ievērojamāks bija ar savām neparedzētajām sekām, diskusiju par NVO leģitimitāti. “Delnas” rīcības kritizētāju viedokli var atspoguļot ar Latvijas Pirmās partijas Saeimas deputāta Dzintara Jaundžeikara vārdiem: “Neatkarīga organizācija var dot novērtējumus, izteikt savas domas, nevis rīkot piketus un gājienus, kas vērsti pret kāda konkrēta cilvēka iecelšanu par Eiropas komisāru.”
Skatot diskusijas par pilsoniskās sabiedrības funkcijām demokrātiskā valstī, pārņem “deja vu” sajūta. “Delnas” rīcība jau agrāk izraisījusi asu pretreakciju “Latvijas Kuģniecības” privatizācija pirms 8. Saeimas vēlēšanām analizēja partiju finanses un slēpto reklāmu medijos). Šādos gadījumos atsevišķi politiķi vai plašsaziņas līdzekļi lieto nemainīgu argumentāciju, proti, NVO nav dotas tiesības runāt sabiedrības vārdā, ka ir politizēta un veido kāda politiskā spēka PR un tamlīdzīgi. Tiesa, “krīžu” starpposmos šādi argumenti praktiski nav lietoti. Ko var secināt? Līdzko NVO neglauda politisko eliti “pa spalvai”, tā uzreiz tiek apšaubīta tās leģitimitāte.
Distancējoties no “Delnas” piemēra, sabiedrisko organizāciju rīcība jebkurā situācijā ir analizējama kā konkrēts komunikācijas akts. Līdz ar to runāt par Latvijas pretkorupcijas NVO efektivitāti nozīmē runāt par šo organizāciju sabiedrisko attiecību pasākumiem, kas kā atsevišķi projekti nodrošina kopēju NVO stratēģiju realizāciju. Cilvēki, kas neseko politikai, uzskata – NVO jānodarbojas ar bandītu ķeršanu, nevis “tukšu salmu kulšanu”. Šis virspusējais skatījums uz NVO kā korupcijas apkarotāju, nevis novērsēju, ir viens no faktoriem, kas deformē izpratni par pilsonisko sabiedrību un tās vietu valsts pretkorupcijas stratēģijā, tāpat kā uzskats, ka pretkorupcijas NVO publiskajā politikā ir tikai viedokļa paudējas. Iedzīvotāju ierobežoto izpratni par pilsoniskās sabiedrības izpausmes iespējām apliecina arī socioloģiskās aptaujas. Pērn novembrī publiskotā SKDS aptauja par iedzīvotāju priekšstatiem valsts vai pašvaldību lēmumu pieņemšanas ietekmēšanā liecina, ka iedzīvotāji atzīst tikai ļoti konvencionālas izpausmes – vēršanos pie plašsaziņas līdzekļiem, iesniegumus vai sūdzības iestādēm, vēršanos tiesā, neformālu kanālu izmantošanu vai protesta akcijas (piketi, demonstrācijas, petīciju parakstīšanas). 16 procentu respondentu atzinuši, ka lēmuma pieņemšanu vispār nav iespējams ietekmēt. Pretkorupcijas kontekstā šie līdzdalības veidi, bez šaubām, ir nepieciešami, taču ne vienmēr liecina par oriģinālu un efektīvu pieeju, risinot nopietnas problēmas. Pasaules praksē NVO pretkorupcijas aktivitātes bieži ir ārpus tradicionālas domāšanas, jo smagas sociālas problēmas lietderīgāk risināt ar ētiski korektām nestandarta pieejām. No šāda viedokļa raugoties, protesta akcija pret I.Ūdri ir normāla NVO komunikācija ar sabiedrību un politisko eliti. Netipiski tas bija tikai tāpēc, ka Latvijā nacionālajā līmenī šādi piketi par amatpersonu godīgumu vai korumpētību nav ierasti. Lai pierādītu, ka pretkorupcijas NVO, novēršot korupciju, ir (un tām ir jābūt) īpaši radošas un nekonvencionālas, minēšu starptautiskās pretkorupcijas organizācijas “Transparency International” apkopoto pieredzi no nacionālo nodaļu ikdienas.
Tautas teātris kā korupcijas novēršanas veids ieviests 2001. gadā Bangladešā, tā galvenais mērķis bija ar teātri vizualizēt korupcijas negatīvo ietekmi un veicināt korupcijas izpratni sabiedrībā. Lugas par korupcijas tematiku ir īsas (apmēram 30 minūšu), un tajās tēlo brīvprātīgie. Bangladešā tāda pieeja guvusi lielu publikas atsaucību, jo tas ir veids, kā ar sarkasmu paust attieksmi pret kādām aizdomīgām valsts iestādēm vai politiķiem.
Pretkorupcijas radioreklāmas, kas tika sekmīgi praktizētas Brazīlijā (Sanpaulu radiostacija, sākot ar 2001. gada augustu, regulāri, četras reizes dienā, no kurām divas ir klausītākajā laikā, raida dažādus pretkorupcijas paziņojumus, kā, piemēram, “Piesargies! Nedod kukuli policistam!”, “Vai tu zini, ka pilsētai nav pietiekami naudas, lai aizlāpītu bedres uz ielām? Naudas sodi par satiksmes drošības pārkāpšanu dod šo finansējumu” u.c. Iniciatīva ar nosaukumu “Saki nē korupcijai!” Brazīlijā kļuva ļoti populāra, un tajā iesaistījās daudzas radiostacijas. Paziņojumi galvenokārt bija orientēti uz kukuļa ņemšanas un kukuļa došanas nopelšanu, kā arī tika uzsvērta nepieciešamība cīnīties pret korupciju.
Augstākās tiesas tiesnešu atlases process kā metode tika ieviesta Dominikānas Republikā. Tās pamatā bija ideja par pilsoniskās sabiedrības līdzdalību kandidātu uz augstākās tiesas tiesneša amatu izvērtēšanā un atlasē. Šī atlase nozīmēja publisku procesu no sākuma – kritēriju definēšana – līdz pat galam – konkrētu kandidātu izvēle. Tieši šādu metodi Koalīciju par neatkarīgu tiesu varu mudināja izvēlēties Dominikānas tiesu varas politiskā angažētība.
Pretkorupcijas NVO nestāv uz vietas, jo, korupcijai transformējoties, līdzi mainās arī NVO rīcības stratēģija un taktika. Jau vairākus gadus daudzu valstu pretkorupcijas NVO savu uzmanība pievērš sabiedrības izglītošanai, korupcijai iepirkumos, tiesu varas nostiprināšanai, dažādu valsts iestāžu monitoringam, t.sk. arī politisko partiju finanšu monitoringam un korupcijas pētījumiem. Dažādas oriģinālas pieejas, ko NVO izmanto minētajās pretkorupcijas jomās, atmodina snauduļojošo sabiedrību.
Saīsināti no www.politika.lv
