Šodien ziedi un mīļi vārdi lai tiek veltīti Vandām, Venerandām un Venijām.
Šodien ziedi un mīļi vārdi lai tiek veltīti Vandām, Venerandām un Venijām.
Veneranda Avotiņa dzimusi Rēzeknes apriņķī zemnieku ģimenē, kurā bija seši bērni. Vārdu pastarītei izvēlējās krustmāte – tādu, lai skanētu. Arī māsai vārds ir spēcīgs – Klementīne. “Tie Latgalē nebija retums. Jelgavā pazinu vienu vārdamāsu,” stāsta Venerandas kundze, kas biežāk gan saukta par Andu, bet darbā – cēli par Venēru. “Ļoti patīk, ja mani sauc pilnā vārdā.”
Karš pēc saviem likumiem izrīkojies ar Venerandas tuvajiem, likdams piedzīvot zaudējumus, šķiršanos, badu. Izciests daudz, stiprāks tapa raksturs un ticība Dievam, Dievā un sevī meklēts spēks tikt galā ar grūtībām.
Atmiņas par dzimto zemi Venerandai ir līdz asarām emocionālas, personiskas. Pēc kara dzīvots Ventspilī pie brāļa, kur iepazinusies ar vīru. Uz Jelgavu abus atvedis viņa darbs. “Lai gan pēc dabas esmu liela organizatore un jaunības sapņi bija saistīti ar darbošanos kultūrā, tā nu iznācis, ka lielākā mana pieredze saistīta ar grāmatvedības lietu kārtošanu Jelgavas dzelzceļā.”
“Sirds visu laiku velk pie skaistās Latgales. Cenšos to apmeklēt ik gadu. Tur saņemu milzu enerģiju, atpakaļ braucu dziedādama. Brīnos par cilvēkiem, kas savu dzimteni tā vienkārši var pamest, aizmirst zemi, kur dzimis. Žēl, ka pašlaik Latgale ir tik izpostīta, cilvēku mājas pamestas, tāpat jūtas arī zeme – nekopta un arāja spēku nejuzdama.”
Ģimenē Venerandas kundzes statuss ik pa brīdim mainās, top svarīgāks un nosaukumā garāks: sen jau izaudzināti pašas dvīņi – dēls un meita –, tagad jāpievēršas vecmāmiņas un vecvecmāmiņas pienākumiem. “Ļoti daudz adu – lielākoties savai ģimenei –, apadāmo man ir daudz,” smej vecvecmāmiņa, piebilsot, ka lielākais viņas hobijs ir daba. “Vasarnīcā man ir ļoti daudz ziedu. Īpaši mīļas ir pirmās puķes – zilās vizbulītes. Peonijas vairāk saistās ar bērnības atmiņām, tās auga pie mājas loga. Uzskatu, ka daba ir spēcinoša ne tikai dvēselei, bet arī sniedz atbalstu pensionāriem. Ja ir spēks un varēšana, kāpēc gan nesalasīt odziņas, sēnes? Vajag mīlēt mežu, nevis pie labas veselības esot, ubagot,” spriež Veneranda, neslēpjot, ka liels atbalsts pensionāra iztikai ir bērnu mīlestība.
Lai gan pensijā viņa jau vairāk nekā desmit gadu, joprojām satiekas ar saviem bijušajiem kolēģiem. “Vienmēr esmu bijusi ļoti sabiedriska, pēc horoskopa – Zivtiņa, nemiera pilna. Darbojos pašdarbībā, spēlēju teātri. Tā ir arī tagad. Vismaz četras reizes gadā bijušie dzelzceļnieki sanākam kopā Rīgā, esam nodibinājuši savu klubiņu “Kamolītis”. Tiek klāti galdi, skan “dzīvā” mūzika, dejots. “Cilvēkiem nevajadzētu ierauties sevī, bet gan palīdzēt. Tāpēc arī turamies kopā. Mēs esam tieši tik veci, cik veci jūtamies,” pārliecināta Venerandas kundze.
