Veicināt videi draudzīgu siltumapgādes procesu – tāds ir Apvienoto Nāciju Organizācijas un Pasaules Vides fonda Attīstības programmas projekta mērķis.
Veicināt videi draudzīgu siltumapgādes procesu – tāds ir Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) un Pasaules Vides fonda (PVF) Attīstības programmas projekta mērķis. To īstenojot, ANO un PVF ar savu līdzdarbību aktivizē koksnes biomasas enerģijas izmantošanu Latvijas pašvaldību siltumapgādes sistēmās, lai mazinātu gaisa piesārņojumu, kas rodas kā blakus produkts siltumenerģijas ražošanā.
Projekta ietvaros Tukumā norisinājās seminārs “Ekonomiski efektīva koksnes atlikumu izmantošana Latvijas pašvaldību siltumapgādes sistēmās”. To organizēja minētās organizācijas.
Informatīvajos materiālos bija lasāms, ka šajā projektā sadarbībā ar ANO un PVF iesaistījušās trīs pašvaldības no Zemgales – Tukums, Lielauce un Lielplatone –, taču izrādījās, ka Lielplatone tomēr nepiedalās. Kā teica Lielplatones pašvaldības izpilddirektors Pāvels Kudlāns, viņi ir laimīgi nokavējuši startu. Kāpēc laimīgi, par to mazliet vēlāk.
Kad teorētiski pamatotie pieņēmumi un aprēķini tiek pārbaudīti praksē, bieži vien rezultāts nav gaidītais.
Kādiem enerģijas veidiem ir nākotne
Ar to klātesošos iepazīstināja SIA “BaltEnEko” pārstāvis Ilmārs Kašs. Kā zināms, izsīkstošie naftas krājumi var izraisīt krīzi jau pēc 2020. gada. Fosilā kurināmā krājumi ir ierobežoti un tik strauji, ka tik, cik mūsdienu attīstītajai pasaulei nepieciešams, neatjaunojas, tāpēc nākotnes enerģijas ražošanas izejvielas nebūs zemes dziļumos rodamie produkti. Nākotne pieder biomasas, saules, vēja, ģeotermālās un hidro enerģijas ražošanai. Latvijā pieejamākā ir biomasa – šķelda kā blakus produkts kokapstrādē. Ieviešot jaunās tehnoloģijas, būs nepieciešams vairāk šķeldas. Risinājums varētu būt ātri augošie kārkli, speciāli selekcionēti kurināmajam materiālam. Tas, pēc I.Kaša pētījumiem, ir izdevīgākais nākotnes kurināmais Latvijā. Nepieciešamais nitrātu daudzums kārklu audzēšanā ir līdzīgs kā citām kultūrām, mitruma daudzums nepieciešams paaugstināts. Atražošana notiek trīs līdz piecu gadu laikā. Viena sakņu sistēma der 25 – 30 gadu un nodrošina sešas līdz astoņas ražas. Taču, kamēr plantācijas iekārtos un tajās izaugs nepieciešamā produkcija, vajadzīgs laiks, un pārbūvēt katlumājas uz kurināmo ar šķeldu ir priekšlaicīgi līdz brīdim, kad kļūs pilnīgi skaidrs kurināmā sagādes princips. Koksnes tirgus Latgalē, Vidzemē, Kurzemē, Zemgalē un Rīgā ir atšķirīgs, līdz ar to atšķiras arī izmantotās koksnes daudzums siltumapgādē. 2003. gadā viszemākais koksnes patēriņš siltumenerģijas ražošanā uzņēmumos bija Zemgalē (2%), visaugstākais – Vidzemē (48%). Enerģētiskās koksnes patēriņš mājsaimniecībā Latvijā, salīdzinot 1999. un 2002. gadu, ir audzis, bet rūpniecībā palicis nemainīgs. “Datakom” piedāvātie risku analīzes dati liecina, ka koksnes izmantošanai Latvijā ekonomiskais un plānošanas risks ir vidējs, bet politiskā riska nav. Iepazīstinām ar trīs šajā jomā iesaistītu vīru praktiķu viedokļiem.
Ekonomiski izdevīgi vai riskanti?
SIA “Tukuma siltums” direktors Juris Kancāns, iepazīstinot semināra dalībniekus ar Tukuma jauno katlumāju, kas siltumenerģiju ražo, izmantojot šķeldu, un ir lielākais šāds uzņēmums Baltijā, atzina, ka pāreja uz šķeldu ir ekonomiski dārga, bet Tukumā tā tomēr ir ierindojama vislētākā kurināmā statusā, tāpēc šajā gadījumā tas ir ekonomiski pamatots solis. Kurzeme ir mežiem bagāta, transporta izmaksas – nelielas, katlumājas jaudas – apjomīgas, tāpēc šis ir pozitīvs piemērs pārejai uz siltumapgādi, izmantojot biomasu. Atšķirīgu viedokli pauda Saldus rajona Lutriņu pagasta Komunālās saimniecības daļas vadītājs Aivars Kaņeps. Viņš, daloties pieredzē, atzina, ka šis pasākums ir ļoti riskants. Proti, investīcijas piešķir pārejai no gāzes uz vietējo kurināmo, bet ne otrādi. Plānošanas risks, ko “Datakom” atzinis kā vidēju, ir nopietns – ar mazajiem siltumražotājiem kokapstrādes uzņēmumi līgumus slēgt nav ieinteresēti, jo šo produktu labprāt pērk arī rietumnieki, to iegādājoties lielos apjomos. Šķelda arī ātri uzsūc mitrumu, tādēļ zūd tās enerģētiskā vērtība. Nepieciešama milzīga platība, lai iepirktu un uzkrātu šo kurināmo visai ziemai. Turklāt no šķeldas ekonomiski izdevīgi ir ražot skaidu plates. Gāzes cenas augs? Bet cenas palielināsies visam. Maziem uzņēmumiem šī pāreja ir ļoti riskanta, savu nostāju pauda A.Kaņeps.
Politisko lēmumu gūstā
Arī “Datakom” pētījumos, kur uzskaitīti veicinošie un kavējošie faktori koksnes izmantošanā, riski, ko minēja A.Kaņeps, nav izslēgti – dārga loģistika (transportēšana, uzglabāšana, kraušana), relatīvi dārgas iekārtas, samērā augstas siltuma ražošanas ekspluatācijas izmaksas, zema siltumspēja uz masas vienību utt. Kā veicinošie faktori minēta iespēja izmantot vietējos energoresursus, koksnes plaša pieejamība reģionālajā līmenī, tradicionāls siltumenerģijas avots, videi draudzīgs kurināmais. Droša energopiegāde, jo koksne ir vietējais energoresurss un tā piegādi neskar politiskie riski, ko min “Datakom”, kā veicinošs faktors teorētiski ir neapgāžams, bet praksē, izrādās, līdztekus politiskiem faktoriem ir vēl citi. Kaut vai neziņa par to, vai Jēkabpilī būvēs papīrfabriku. Ja būvēs, tad šķeldu kokapstrādes uzņēmumiem izdevīgāk būs piegādāt papīra ražošanas, nevis siltumapgādes uzņēmumiem. Iedalīt to politiskajā vai ekonomiskajā riskā, lai paliek speciālistu ziņā.
Būtu nopirkts kaķis maisā
Lielplatones pašvaldības izpilddirektors P.Kudlāns pastāstīja, ka ir pateicīgs nejaušībām vai likumsakarībām, kas gādāja, lai Lielplatone minētajā projektā neiekļautos. “Mūs neapmierināja izmaksas, jo, iestājoties ES, projekts sadārdzinājās, proti, paredzēto 50 tūkstošu latu vietā bija nepieciešami 75 tūkstoši. Tas būtu liels risks. Mēs arī neiekļāvāmies tehniskā projekta izstrādes laika normatīvos. Uzskatu, ka tas bija pašsaprotami, jo tādu projektu kvalitatīvi var izstrādāt divos gados, nevis pusgada laikā.” P.Kudlāns uzsvēra, ka sākotnēji it kā neveiksmes Lielplatonei bijušas izdevīgas. Šķelda, ierēķinot ne tikai tās sākotnējo cenu par masu, bet arī loģistiku un mainīgo siltumenerģijas koeficientu, kas laika apstākļu dēļ var būt visai nestabils, izrādās dārgāka par malku. “Tagad esam priecīgi, ka projekts neizdevās. Mēs būtu nopirkuši kaķi maisā. Pašlaik strādājam pie katlumājas kosmētiskā remonta, kas divu nedēļu laikā būs pabeigts. Kurināsim ar malku, pēc izstrādātā projekta nomainīsim armatūru, sūkņus, katlus, uzstādīsim siltumskaitītājus, ūdens sagādes iekārtas. Šogad apgūsim 18 tūkstošus latu katlumājas pirmās kārtas rekonstrukcijai, pārējos 32 tūkstošus no projektā paredzētajiem 50 nākamgad izmantosim skolas iekšējo siltumtīklu modernizācijai.
