Steidzīgs pirmdienas rīts. Nāk pusastoņi, kad aties autobuss, ar kuru mūsu četrarpusgadīgais dēls Jānis brauks uz skolu.
Steidzīgs pirmdienas rīts. Nāk pusastoņi, kad aties autobuss, ar kuru mūsu četrarpusgadīgais dēls Jānis brauks uz skolu. Jā, tā interesanti iznācis, ka nupat 1. septembrī puiku palaidām piecgadīgo apmācības klasē, turklāt nevis Jelgavā, bet divdesmit kilometru attālajā Kalnciema vidusskolā. Nav tās burzmiņas, kas pilsētā, un attiecīgi vairāk individuālas pieejas, tuvāk dabai. Tā kā dēla skolotāja, kas pati ir jelgavniece, solīja pieskatīt mūsu pirmdzimto ceļā uz mācībām un atpakaļ, ģimenes projekts par šādu skolā laišanu atrisinājās pozitīvi.
Tomēr rīts ir steidzīgs. Līdz pēdējam gribas pagulēt. Kas vēl nav paņemts? Jā, pusdienu nauda nākamajai nedēļai. “Atceries, es iedevu to Jānim,” saka mana labākā puse un aizver maku. Protams, ka tie sievas dotie divi lati ar santīmiem man jāpaņem pie sevis. Četrgadīgs bērns tos var nobāzt nezin kur. Ak, vēl kurpju šņores! Citi dēla skolasbiedri tās droši vien jau māk sasiet. Mūsējais kaut ko mudžina, bet vēl īsti neiznāk, turklāt divgadīgā māsa Gerda, kas brālim nāk dot rīta atvadu buču, mazliet maisa.
Beidzot esam uz ielas. Mašīnu vēl maz, taču, kā nupat satiksmes drošības nedēļā kāds ceļu policists radio raidījumā lika pie sirds, sevišķi jau ar bērnu pie rokas nedrīkst iet pa taisno, bet gan tikai pa gājēju pārejām. Steidzīgi “zebrojam” tālāk. Naktī vai kādā citā laikā uz trotuāra uzlīdušas sliekas. Šķiet, gribējušas drusku pasildīties, bet izgājis pavisam plāni. Viena ar kādu asu papēdi jau pa pusei samīta, bet sakaltusi vēl nav. Noliecos, paņemu pirkstos un iesviežu zālītē. “Vai tā slieka ir nomirusi?” dēls jautā. “Nē, nē! Slieku dakteris zālītē viņu izārstēs,” paskaidroju un jau dzirdu, ka autobuss, iegriezies ielā, brauc no muguras. Taču līdz pieturai vairs tikai daži soļi. Arī skolotāja ir klāt. Paspējām laikā. Pirmais rīta plāna punkts izpildīts. Sāku jau domāt par to, kas būtu darāms tālāk. Pēkšņi dēls, atverot plaukstu, saka: “Skolotāj, te jums naudiņa.”
Droši vien man rītos kaut drusku vairāk vajadzētu padomāt par finansēm. Labi, ka vismaz dēls pārspēj tēvu.
