Pēc 21. septembra zemestrīces sabiedrībā vērojams neliels saspringums.
Pēc 21. septembra zemestrīces sabiedrībā vērojams neliels saspringums. Diemžēl arī ģeologi atturas no drošiem un nomierinošiem skaidrojumiem. Vai tad tiešām pie mums nekad tik stipras zemestrīces nav gadījušās pirms Rihtera skalas ieviešanas?
Izrādās, ka varētu būt gan. Proti, pirmās rakstu liecības ir par 1616. gada 30. jūnija zemestrīci dažādos Zemgales apvidos un it īpaši Pienavas apkārtnē.
Gandrīz divdesmit gadu Jelgavā dzīvojušais vācu mācītājs un savulaik jaunas latviešu rakstības ieviesējs Georgs Mancelis (1593 – 1654) savus novērojumus dokumentēja šādi: “(..) lopi uz lauka līdz ar ļaudīm, kā arī mājas tapušas stipri satricinātas, un no zemes iekšienes nodunējis it kā pērkons.”
G.Mancelis domas spēkā pacēlās pāri viņa laikā populārajam uzskatam par zemestrīču sakarībām ar velniem, raganām un citiem ļauniem gariem. Izcilais jelgavnieks balstījās uz grieķu domātāju Aristoteli, kas mācīja, ka zemes dzīlēs ir iztvaikojumi jeb “pneuma” kas uzkrājas, spiežas uz āru un uzsprāgst. Apgabalos, kur ieži ir poraini, bagāti ar alām, šīs “pneumas” uzkrājas vairāk. Eiropas ziemeļos ieži esot blīvāki, tādēļ tur tāda tricināšana ir retāka.
Nav iespējams pateikt, vai stiprāka zemestrīce Zemgalē bija 1616. gadā (kad, starp citu, aizsaulē aizgāja Šekspīrs) vai 2004. gada 21. septembrī, taču vismaz pērkona grāvienus un liellopu trakošanu otrdienas dabas parādībā nemanīja.
Tomēr ar mazajiem dzīvniekiem ir citādi. Linda Zviedrāne, viena no čaklākajām skolniecēm, kas domā par žurnālistikas studijām, “Zemgales Ziņu” jauniešu klubiņa pirmajā nodarbībā stāstīja, ka, tuvojoties Zemes garozas tricinājumiem, stipri nemierīgāks kļuvis viņas kaķis. Arī LLU Veterinārajā klīnikā tika saņemta sūdzība par suni, kas kopš otrdienas vairs neiet savā mājā un guļ zem krūma. Pats nebeidzu brīnīties, ka dzīvoklī pēkšņi pazuduši visi prusaki. Šie kukaiņi ik pa laikam te vienā, te otrā vietā parādās mūsu daudzdzīvokļu mājā. Kad iesmērē šķirbas ar īpašu želeju, tie pamazām pazūd – sākumā lielākie, pēc tam mazākie, kas izšķīlušies vēlāk. Taču šoreiz no manas virtuves bez kāda ārēja mudinājuma (nelietojot indes) pazuda visi nez no kurienes ieceļojušie prusaki. Parasti šie kukaiņi uzdzen īgnumu, bet otrdienas vakarā tie būtu varējuši mazliet nomierināt.
Atgriežoties pie vēstures, jāpiebilst, ka Rīgas Politehniskā institūta profesora Bruno Dosa 1898. gadā publicētajā zemestrīču apkopojumā saglabājušās liecības par 1785. gadā naktī no 10. uz 11. novembri Ventspilī notikušo zemestrīci. Kustējušies galdi un grīdas, bet kādā veikalā no plauktiem izkritusi sakrautā prece. Arī šajā gadījumā 21. septembrī fiksētās liecības neko tik ārkārtēju nav apliecinājušas. Protams, mūsdienu lielveikalos plauktiem vajadzētu būt stabilākiem nekā kādā 18. gadsimta bodītē.
Diezgan trakas lietas 1821. gada 21. un 22. februārī notikušas Pērses krastos Bilstiņu muižā, kas atrodas pie Kokneses. Tur rībējusi zeme, brīkšķējusi kāda jaunuzcelta rija, bet mājās šķīvji un glāzes trauku skapī situšies kopā. Pērkonam līdzīgi dzīļu rībieni un zemes drebēšana konstatēta arī 1853. gadā Rīgā Pēterburgas priekšpilsētā, 1857. gada 18. maijā jūras krastā starp Lielirbi un Kolku. Visbīstamākais šajos vēstures faktu uzskaitījumos šķiet 1908. gada decembris Daugavpils rajonā. Toreiz zemestrīce “apskādēja” Pēterburgas – Varšavas dzelzceļu, un nevar aizmirst, ka mūsdienās turpat netālu ir Ignalinas atomelektrostacija. Tur jau nu gan zemei īpaši nevajadzētu ļaut kustēties.
Zināmas vairākas zemestrīces, ko piedzīvojuši arī mūsu laikabiedri. Tāda notika 1976. gada 25. oktobrī 4,5 ballu stiprumā ar epicentru Igaunijas salu apvidū. Latvijā juta arī 1977. gada 4. martā Rumānijā notikušo zemestrīci. Tās epicentrā upuru skaits sasniedza 1600… 1986. gada 31. augustā pusdivos naktī Rīgā Purvciema augstceltnēs šķindējušas lustras. Šo uzskaitījumu var diezgan gari turpināt. Tā galu galā nonāc pie secinājuma, ka nemaz tik traki šo otrdien mums negāja. Komentāros vienā no interneta portāliem pat tika atsaukts atmiņā Karela Hašeka kareivis Šveiks, kas teicis, ka apaļajā zemē iekšā esot vēl viena, turklāt vēl lielāka lode. Kāda piedzīvojumu mīļotāja pat raksta, ka viņa jūtas laimīga, ka tepat mājās piedzīvojusi zemestrīci. Citiem pirmās asociācijas gan bijušas diezgan nepatīkamas. Tās saistās ar tankiem, kas brauc pa ielām (Latvijas armijai, kā zināms, tanku nav).
Astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados man bija izdevība intervēt Latvijas Universitātes profesoru Artūru Mauriņu. Viņš interesējās par Latvijai ne tik tālo Norvēģiju, kur 20. gadsimta sākumā notika zemestrīce, kas sasniedza sešas balles. Tādu zemes grūdienu spēku, iespējams, varētu izturēt mūsu stratēģiskie objekti – lielās hidroelektrostacijas, kā arī Ignalinas atomstacija. Visapdraudētākās profesoram pie sešām ballēm šķiet padomju laikā būvētās blokmājas. Droši vien mums valstī tomēr vajadzētu zināmu naudas summu, lai smalkāk izpētītu šos draudus. Ne jau miljardus kā Meksikā, bet tomēr kaut ko.
