Šo vēstuli sāku rakstīt otrajā no beigām vilciena Jelgava – Rīga vagonā, turpināju birojā Rīgas centrā un pabeidzu mājās, savā Jelgavas dzīvoklī.
Šo vēstuli sāku rakstīt otrajā no beigām vilciena Jelgava – Rīga vagonā, turpināju birojā Rīgas centrā un pabeidzu mājās, savā Jelgavas dzīvoklī. Šāds ritms jau sen kļuvis par ierastu: tā, izstiepjoties starp divām pilsētām, no pirmdienas līdz piektdienai dzīvo tūkstošiem cilvēku.
Septembrī man ir apaļa jubileja: jau 10 gadu ik dienas mēroju 42 kilometrus vienā virzienā. Sākumā, lai nokļūtu uz mācībām, tagad – uz darbu. Tas, protams, nav Maskava – Petuški, taču arī, ja ne poēmas, tad vismaz īsas vēstules cienīgs brauciens. Ar vienkāršām aritmētiskām darbībām var viegli saskaitīt, ka drīz mana kilometrāža sasniegs attālumu no Zemes līdz Mēnesim. Bet es nejūtos kā pārslodžu nomocīts kosmonauts. Izšķirošs ir ieradums, bet tas sen izstrādājies 10 000 jelgavnieku. Klerkiem, reklāmas aģentiem, komersantiem, studentiem, Centrāltirgus pārdevējiem, frizieriem, sekretāriem, referentiem, programmētājiem, celtniekiem, studentiem, juristiem, žurnālistiem un Dievs zina, kam vēl.
Elektrovilciens uz Rīgu brauc 55 minūtes. Atceros laikus, kad sēdvietas rīta vilcienos bija aizņemtas. Bija periods, kad studentu bari spēlēja paslēpes ar vientuļiem kontrolieriem. Pēc tam parādījās konduktori, un cilvēku uzreiz kļuva mazāk. Pazuda “bomži” un ubagi. Pazuda arī preses un bateriju tirgotāji. Bet pasažieru sejas – tās pašas. Es nezinu viņu vārdus, bet esmu gandrīz drošs: satiekoties ārpus vilciena, pamāsim viens otram ar galvu.
Šo 55 minūšu laikā var daudz ko paspēt. Izgulēties pirms lekcijām. Izlasīt rīta avīzi. Apsvērt dienas laikā padarāmo. Izlasīt pusi no lubu romāna. Papļāpāt ar paziņām, kurus nekur citur nevari sastapt. Atrisināt krustvārdu mīklu. Piedzerties. Apēst belašu, neievērojot apkārtsēdošo aizvainotos skatienus. Uzrakstīt pusi šā raksta, pagaidām ar roku, vērt vaļā “noutbuku” nav droši.
Jelgavai, Latvijas ceturtajai lielākajai pilsētai, liktenis nav pārāk laimīgs. Galvaspilsēta, kurā var nokļūt arī pa ātrgaitas šoseju (35 minūtēs), piesaista visu: gan cilvēkus, gan naudu, gan idejas. 42 kilometri, tāds kā maratons, ir kā reiz tāds kritiskais attālums, kas, no vienas puses, neļauj pilsētai pilnībā “saaugt” ar Rīgu, bet, no otras puses, – neļauj novērst smadzeņu noplūdi. Bijušajam rūpnieciskajam centram, kas zaudējis agrāko spēku, atrasties blakus megapolei ar plašām iespējām ir līdzvērtīgi nāves spriedumam. Labākie vai izmisušākie uz Rīgu pārvācas pavisam. Pārējie – vidusšķira, kas nevēlas strādāt par 200 latiem mēnesī, – kļūst par piespiedu ceļotājiem.
Bet pilsēta tikām norimst. Kāpēc kaut ko celt, riskējot ar naudu, attīstīt infrastruktūru Rīgas (tik ļoti) guļamajā rajonā? Patērētājs var pilnīgi visu dzīvei nepieciešamo iegādāties galvaspilsētas centrālajā stacijā un pēc stundas jau būt mājās. Ne velti pirmais hipermārkets Jelgavā parādījās tikai pirms astoņiem mēnešiem, kamēr Rīgu jau sen satricinājuši mazumtirdzniecības tīklu konkurences kari, bet “rimi” un “sitīmārketi” ir ieņēmuši pat tādus rajonu centrus kā Talsus un Dobeli.
Bet tās, protams, ir pilsētas problēmas. Praksē Rīgas tuvums cilvēkiem dod daudz priekšrocību. Paprasiet Rēzeknes vai Liepājas iedzīvotājam, vai viņš nevēlētos pārcelt savu pilsētu tuvāk Rīgas naudai. Kā jūs domājat, kādu atbildi saņemsiet? Tiesa, tāpat var pavaicāt rīdziniekiem: vai viņiem ir vajadzīgi vēl desmit tūkstoši konkurentu cīņā par darbavietām? Atbilde diez vai būs pieklājīga. Visticamākais, jums atbildēs tiem pašiem vārdiem, kas aizpilda ēteru sastrēgumos uz Salu tilta. Jā, arī tajos stāv jelgavnieki, tiesa gan, pārmaiņus ar Jūrmalas iedzīvotājiem.
Tomēr nepatiku pret citu pilsētu iedzīvotājiem Rīgā nejūt. Sarunās virtuvē gan gadās dzirdēt kaut ko līdzīgu “sabraukuši te”. Taču, kad bezsejainais “sabraukuši” sāk attiekties uz konkrētiem cilvēkiem, vidusmēra rīdzinieks kļūst par pieklājīgu minisnobu: viņš interesējas, kā viņiem tur laukos klājas, kā gan mēs, nabadziņi, katru dienu tik tālu braucam (kaut gan pats pavada sastrēgumos ne mazāk laika). Nokļūstot Jelgavā, rīdzinieks ir pārsteigts par luksoforiem, stikla autobusu pieturām, taču stāvvietu pārpilnību centrā uzskata par pašsaprotamu. Jelgavnieks tai pašā laikā, vāji slēpjot prieku, stāsta par boulingu, uz kuru nav rindas; par kafejnīcām, kurās var paēst par latu; par dzīvokļu cenām, par kurām izdzirdot, rīdziniekiem gribas kaukt…
Visa šā komiska pretišķība – tā ir pēdējā pagātnes atbalss. Tās pagātnes, kad pa Mītavu pastaigājās hercogs Jēkabs; kad Bīronam bija liela vara Krievijas impērijā; kad Kaliostro un Kazanova šokēja vietējo godājamo publiku… No tiem laikiem Jelgavā atlikušas divarpus baznīcas, arhitekta Rastrelli pils, kuru vairums rīdzinieku (par laimi!) redz tikai no liela attāluma, dažas valsts apsargātas ēkas un pārītis īres namu – tādu pašu, kādi atrodas Rīgas centrā. Ak, jā, arī vēsturiskais centrs. Vieta, kuru jebkurā diennakts stundā nevar atšķirt no drūmākajiem “Lubānieša” kaktiem.
Visu pārējo, ko nevar atrast, taču neatjaunoja pēc 1944. gada bombardēšanas, kad Jelgavā iznīcināja 80% visu ēku. Padomju vara izlēma būvēt pilsētu no jauna, neievērojot vēsturisko ielu tīklu. Un uzbūvēja to, ko var saukt par Sovetsku, Krasnoarmejsku vai vēl kādu Ļeņinabādu: virkne “staļinovku” un “hruščovku” kvartālu un pa plakano kā pankūka Zemgales līdzenumu izsvaidīti mikrorajoni. Plus vēl pāris republikas mēroga rūpniecības gigantu, kuru līķi burtiskā nozīmē baro mūsdienu “medniekus un vācējus”.
Iznākusi pilsēta, kuras individualitāte īpaši un mērķtiecīgi ir jāmeklē. Un, lai to iemīlētu, nepieciešams laiks, kura vienmēr steidzīgajiem rīdziniekiem nav. Un, ja nav, tad tur neko nepadarīsi – Jelgava nekad nav centusies kļūt par tūrisma centru. Tāpēc, lai paliek neitralitāte: jūs mīlēsiet Mežaparku, bet es – arī parku pie Jelgavas pils. Bet dzīvosim mēs dažādos guļamajos rajonos.
Pārpublicēts no www.dialogi.lv
