Šo sievieti, sauksim viņu par Viktoriju, pirms vairākiem gadiem uzjautrināja kāds notikums.
Šo sievieti, sauksim viņu par Viktoriju, pirms vairākiem gadiem uzjautrināja kāds notikums.
Viņa stāsta: “Biju tikko pārvākusies uz jaunu dzīvesvietu. Agrāk dzīvoju daudzdzīvokļu namā, bet nu nokļuvu privātmājā. Pārvākšanās notika vienu dienu pirms kārtējās obligātās karoga izkāršanas, bet man, kas līdz šim par to nekad nedomāja, diena līdzinājās dienai. Par to – kārt vai nekārt karogu, ar vai bez lentītes – pilsētā domā sētnieki. 1. maija rītā dzerām kafiju. Visapkārt neizkravātas mantas, nesaliktas mēbeles. Vakar bija pirmā diena jaunajā vietā. Pēkšņi Municipālā policija klāt. “Kāpēc nav izkārts karogs?” Nekādus paskaidrojumus par to, ka tikai vakar mums bijuši Jurģi, neklausās. Karogam jābūt. Sastāda aktu. Parakstos, ka man būs jāmaksā soda nauda. Neatceros vairs, cik īsti tā summa bija liela. Saku, ka tad, kad dzīvojām daudzdzīvokļu mājā, mums karogs nebija nepieciešams, tāpēc pat nav ko izkārt pie vislabākās gribas. Beidzās viss labi. Toreiz aizgāju pie municipāļu priekšnieka Jasenas kunga, visu izstāstīju, manu pretvalstisko rīcību attaisnoja. Bet katram, kas grib no dzīvokļa pārcelties uz dzīvi privātmājā, iesaku to nedarīt vienu dienu pirms obligātās karoga izkāršanas datuma. Vai arī mašīnai, ar kuru ved lietotās mēbeles un sadzīves priekšmetus, priekšā kārt jaunu valsts karogu. Var arī ar augsti paceltu karogu tupēt uz vecas kušetes un doties laimīgās zemes virzienā. Dzīvosim patriotiski!”
