Šodien viņiem ir liela diena. Miķeļa un Olimpijas otrās kāzas ir apliecinājums tam, ka ceļš no pirmā «jā» vārda ir ildzis tieši pusgadsimtu.
Šodien viņiem ir liela diena. Miķeļa un Olimpijas otrās kāzas ir apliecinājums tam, ka ceļš no pirmā “jā” vārda ir ildzis tieši pusgadsimtu. Pusgadsimtu mīlestības, kopīgu prieku un kopīgu bēdu, grūtību, kas pārvarētas, tikai pateicoties savstarpējam atbalstam. Pusgadsimts uzticības un uzticēšanās.
Dēli nu jau lieli, paaugušies arī mazbērni, tomēr Ļaksu ģimene joprojām ir kopā, vienota un draudzīga. Ar “zelta” pāri – Miķeli un Olimpiju Ļackiem – sarunājamies redakcijā. Abi neslēpj, ka dzīvē gājis visādi, taču viņu attiecības, acu skatieni liek apšaubīt pieņemto apgalvojumu, ka gadi mīlestību dzēš, atstājot starp diviem cilvēkiem vien cieņu un pieradumu. “Mīlestību nevar apdzēst, bet gan vienīgi bagātināt,” spriež abi. Ilgākais laiks, kas viņus šķīris, nav pārsniedzis divas nedēļas. Lai gan varēja būt visādi, jo Miķeļa lielākā dzīves daļa bijusi saistīta ar karavīra zvērestu, bet Olimpijas – ar citu – sievas solījumu.
Kāzas, lai nešķirtos
“Vīrs man ir nācis kā balva,” savu stāstu sāk Olimpijas kundze – smaidīga, sarunā gana atklāta, “nezinu, varbūt šo laimi man vēlējis Dievs, varbūt tēva un māsas agrā nāve manas izjūtas saasinājusi. Es mammai paliku vienīgā, tāpēc viņa vienmēr bija ar mums kopā – 37 gadus. Palīdzēja mājas darbos, bērnus audzināt. Miķelis agrāk jokoja, ka par ilgu kopā sadzīvošanu ar sievasmāti viņam pienāktos apbalvojums,” smej Olimpija, bet vīrs steidz sievas sacīto labot, teikdams, ka ar sievasmāti viņam nudien bija paveicies. “Lepojos, ka Miķelis vienmēr ir turējis doto vārdu. Jaunībā, arī tagad. Atceros, ja viņš reiz teica, ka atnāks, tad vējš vai lietus, krusa vai zemestrīce, zināju, ka būs, kā sacījis.”
Par savu reto vārdu Olimpijas kundze stāsta, ka tam nav nekāda sakara nedz ar kalnu Grieķijā, nedz sporta spēlēm. “Vārdu man deva vectēvs no tēva puses, viņš bija ļoti vēlējies, lai pirmo mazmeitiņu saucot par Oļempiju – tā manam vārdam būtu jāskan pareizi. Pasē tas sagrozīts, bet dzīvē mani vienmēr saukuši daudz vienkāršāk – Oļa. Ko vēsturiskais vārds nozīmē, patiesi nezinu.”
Olimpijas kundze par savu dzimto pusi dēvē Latgales pilsētu Krāslavu. Tur viņa arī iepazinās ar nākamo vīru. Abi mācījušies vienā skolā, Miķelis – četras klases augstāk.
“Pirmo uzmanību viens otram sākām pievērst, kad mācījos ceturtā, bet Miķelis – septītajā klasē. Kopā ar viņa māsu vienā solā sēdēju. Sākām sazināties ar zīmītēm, un tā – četrus gadus.”
Par kāzām runājot, Miķelis un Olimpija nedaudz šķelmīgi pasmaida, sak, nekā īpaša jau tur nav bijis. Olimpijai bija 19 gadu. Miķelis – gadu jau kā Kijevas kara skolas students. “Atvaļinājumā atbraucis, katru dienu nāca pie manis. Tad, kad bija palikusi pēdējā nedēļa, man teica: “Zini, man vēl divi gadi jāmācās. Baidos, ka tu pa to laiku apprecēsies.” Bet es viņam: “Kijevā arī pulka meiteņu ir.” “Ja nu mēs viens par otru tā domājam, reģistrēsim laulību tagad,” teica Miķelis. Bet es pretī – labi, precamies! Mans Miķelis bija pārsteigts ne pa jokam. Tā nu mēs nedēļas laikā sagatavojāmies, nosvinējām kāzas. Miķelis devās uz Kijevu, es – uz vīra mātes māju. Pēc diviem gadiem braucu savam vīram līdzi, un no tā brīža ilgāk par divām nedēļām neesam bijuši šķirti.”
“Lai gan esmu dzimis rīdzinieks, kara laikā vecāki devās uz Latgali, kur man bija lemts satikt savu skolas dienu un mūža mīlestību. Reti kam tāda laime,” smaida Miķeļa kungs.
Svarīgākais ir godaprāts
Lai gan dzīve un vīra militārā karjera Ļackus mētājusi pa plašo Padomju Savienību, viņi vienmēr ir lepojušies ar savām saknēm. “Vienmēr esam zinājuši, ka atgriezīsimies. Un tā arī notika…”
To, ka savu dzīvi saistīs ar militāro dienestu, Miķelis zināja jau kopš bērnības. “Man vienmēr patikusi disciplīna un kārtība. Un armijā vienmēr ir augstākas prasības pret cilvēku – atbildība, strikta reglamenta ievērošana, noteiktība. Latvieši vienmēr ar šīm īpašībām izcēlušies, arī dienestā. Laikam pieradums neļauj arī tagad kavēt nevienu tikšanos, nevienu lekciju. Vienmēr esmu ieradies piecas minūtes ātrāk, bet nekad neesmu nokavējis. To pašu esmu prasījis arī no padotajiem,” stāsta Miķelis.
Latvijā Ļacki atgriezās 1982. gadā. Tā kā Miķelis pēc izglītības ir kara inženieris un viņa specialitāte saistīta ar sprādzienbīstamām vielām, atmīnēšanu, pēc Latvijas neatkarības atgūšanas šī pieredze un zināšanas lieti noderēja – viņš lasīja lekcijas policijas darbiniekiem, kara komisariātos, arī zemessargiem, apsardzes darbiniekiem. Līdz Latvijā izveidojās Zemessardze, Miķelis pilsētā vadīja Civilās aizsardzības štābu, bija atbildīgs par atmīnēšanu. 90. gados viņam nācies piedalīties vairāku kara laika bumbu neitralizēšanā. Pirms trīs gadiem par īpašiem nopelniem Tēvzemes labā Miķelim Ļackim piešķirts Trīs Zvaigžņu ordenis. Par to viņš stāsta ar lepnumu. Ir saņemts vēl viens Latvijas valsts apbalvojums – 1991. gada barikāžu dalībnieka goda zīme. Kopā ar Jelgavas mežsaimniecības vīriem visu nedēļu atradies Zaķusalā. “Varbūt tajā laikā arī lielu draudu mums nebija, taču šīs lielās masas saliedēja tautu, sabrauca cilvēki no visas Latvijas, bija vienreizēja kopības izjūta,” atceras Miķelis.
Par padomju laika trīspadsmit medaļām viņš teic: “Vienmēr esmu dienējis godprātīgi, savu pienākumu pildīju kā profesionālis. Viss pārējais – pakāpes, medaļas – ir tam pakārtots.”
Militārā karjera izrādījās tuva arī vienam no Miķeļa dēliem – Oļegam – un mazdēlam, kas par Mihailu nosaukts par godu vectētiņam. Viņš pašlaik studē Jūras akadēmijā.
Karavīra ģimenei viegli nav
“Nevaru teikt, ka dzīvē bijuši tikai patīkami brīži. Protams, ir ļoti grūti gadu desmitiem dzīvot “uz koferiem”. Vīra dienesta laikā dzīvesvietu esam mainījuši astoņas reizes. Cik atstāts mēbeļu, mantu! Kādu laiku dzīvojām trīsistabu dzīvoklī, bet pārbraucot mums ierāda vienu istabu. Bijis arī tā, ka dzīvot nav kur, un kopā ar bērniem mūs izmitina kazarmās. Atceros – sēžu, raudu, dēls maziņš. Vīrs darbā, apkārt netīrība… Esam dzīvojuši vienā telpā ar cita virsnieka ģimeni aiz aizslietņa,” atceras Olimpijas kundze, viņai vīra karjeras dēļ nācies ziedot savu. “Es strādāju, kur izdevās sameklēt darbu. Vīrs vienmēr mani ir atbalstījis un palīdzējis. Kad kļuva zināms, ka iespējama kārtējā pārcelšanās, Miķelis vienmēr ar mani apspriedās, vaicāja, kā es domāju. Vienmēr esmu sacījusi: “Dari tā, kā tu uzskati par pareizu. Ja tev ir nepieciešams, mēs braucam līdzi.” Tā atkal pārceļamies, no jauna meklējam man darbu – kopā ar bērniem, ar manu mammu. Bērni pa trim reizēm mainīja skolu. Protams, žēl šķirties no iepazītiem cilvēkiem, draugiem, taču tāda nu ir karavīra ģimenes dzīve,” spriež Olimpija, atzīstot, ka lielākās domstarpības kopdzīves laikā bija saistītas ar bērnu audzināšanu. “Tētim prasības stingras, man bērnu žēl. Miķelis raudzīja, lai disciplīna valdītu arī ģimenē, bet pašam nodarboties ar bērniem laika pamaz.”
Ļacku ģimenei lielākais sapnis ilgo gadu garumā bija atgriešanās dzimtenē. “Kad dēls Krievijā pabeidza augstskolu un bija gaidāma sadale, Miķelis teica: “Pietiek, tagad braucam uz mājām. Dēls sāka dzīvot Liepājā un strādāt mašīnbūves rūpnīcā. Tagad ar savu ģimeni nu jau gadu viņš ir jelgavnieks, un mēs – visi atkal kopā.”
Jāprot piedot
Olimpija un Miķelis allaž bijuši kompānijas dvēsele. Dzīves laikā viņi satikuši daudz labu cilvēku, ieguvuši daudz labu draugu. Miķelim allaž līdzi ceļojis akordeons. Mūzika palīdzējusi “sapurināties” un tikt pāri nedienām, arvien palīdzējusi iekļauties jaunā kolektīvā. Pašlaik gan instruments nolikts malā, jo arī mūzikas jomā Miķelis pret sevi ir prasīgs. “Ja spēlē, tad tas jādara profesionāli. Haltūra nav pieļaujama,” viņš uzskata un stāsta, ka tagad ģimenē tiek gatavota jaunā mūziķu maiņa – klavierspēli apgūst jaunākais mazdēliņš.
Uz jautājumu, kas ir svarīgākais, lai cilvēki prastu būt kopā ilgus gadus, Olimpija un Miķelis dod vienu padomu – jāprot iemācīties piedot. “Piedot jāprot abiem. Ja tas nav pa plecam, tad nodzīvot dzīvi kopā ir gaužām grūti.”
Šodien Ļacku ģimenē ir svētki – uz Dzimtsarakstu nodaļu savu sieviņu Olimpiju nu jau otro reizi mūžā vedīs Miķelis. Varbūt šī kāzu diena būs krāšņāka, tērpi – spilgtāki un mielasts – bagātāks. Taču divi cilvēki šajās kāzās noteikti jutīsies kā toreiz, pirms piecdesmit gadiem. Un Miķelis atkal kā agrāk rokās paņems veco labo akordeonu un nodziedās savai mīļotajai skaistāko dziesmu. Par mīlestību, kas ar gadiem kļūst tikai krāšņāka.
