Tieši pirms desmit gadiem septembra rītā sēdēju virtuvē un dzirdēju radioziņu par iepriekšējās nakts traģiskajiem notikumiem Baltijas jūrā, kad aukstajā dzelmē kapu sev rada vairāk nekā astoņi simti piecdesmit kuģa «Estonia» pasažieru.
Tieši pirms desmit gadiem septembra rītā sēdēju virtuvē un, baudot brokastis, dzirdēju radioziņu par iepriekšējās nakts traģiskajiem notikumiem Baltijas jūrā, kad aukstajā dzelmē kapu sev rada vairāk nekā astoņi simti piecdesmit kuģa “Estonia” pasažieru. Kontrasts dzirdētajam bija pārsteidzošs – aiz loga spīdēja rudens saule, bet tikai dažas stundas pirms tam kaut kur pie Somijas krastiem vētrā, lietū un aukstumā bojā gājuši simtiem cilvēku, tostarp 24 Latvijas iedzīvotāji. Iekņudējās pakrūtē – ar šo prāmi un tieši šo reisu uz Stokholmu apciemot Zviedrijas radus grasījās doties kāda mana tuviniece. Kas ar viņu? Kam zvanīt, kam taujāt? Pārņēma neaprakstāms atvieglojums, kad pēc pusstundas izdzirdēju viņas balsi telefona klausulē. Izrādās, aizņemtības dēļ brauciens uz nedēļu atlikts. Atvieglojums par viņas “izglābšanos” mijās ar domām par tiem, kurus vairs nesagaidīs viņu mīļie, arī par divām laikraksta “Labrīt” žurnālistēm – Andru Jauci un Ingu Helmani. Tikai kādu nedēļu pirms traģēdijas bijām ar Ingu sēdējuši un, malkojot kafiju, runājuši par nākotni. Viņa priecājās par šo braucienu uz Zviedriju. Vakarā televīzijā varēja vērot glābšanas operāciju – ledaina ūdens pilnos piepūšamajos plostos līdzās dzīvajiem atradās arī mirušie. Bija, protams, cerība, ka abas žurnālistes ir kādā Somijas hospitālī, kur izvietoja tos nedaudzos, kas bija spējuši izglābties. Pēc pāris dienām kļuva skaidrs, ka ne Andras, ne Ingas tur nav. Veiksme šoreiz bija novērsusies.
Drīz pēc katastrofas (arī vēlāk oficiālajā starptautiskās izmeklēšanas komisijas atzinumā) tika minēts, ka traģēdijas iemesls bija prāmja priekšējo klāja durvju atraušanās – tās nav bijušas pietiekami nostiprinātas. Automašīnu klājā strauji ieplūda ūdens, kas savukārt sasvēra kravas un vieglos auto, un kuģis strauji nogrimis. Drīz vien pēc notikušā parādījās arī citas uz ekspertu atzinumiem balstītas intrigu pilnas versijas par notikušā cēloņiem. Lai nu kā, milzīgais prāmis nogrima, nepilnā pusstundā sagāžoties uz labā sāna. Daudzus joprojām neapmierina izmeklēšanas komisijas oficiālais slēdziens. Sazvērestību teoriju piekritēji nerimuši uzskata, ka notikušajā vainojami Krievijas un ASV specdienesti, kas nogremdējuši kuģi, lai atklātībā neparādītos fakti par abu valstu sakariem augsto kara tehnoloģiju izstrādē. Tieši tonakt “Estonia” kravas nodalījumā esot bijuši gan radioaktīvie materiāli, gan bioloģisko ieroču komponentes. Turklāt lēmumu nogremdēt prāmi pieņēmuši Krievijas specdienesti. Tiek piesaukta arī bēdīgi slavenā krievu mafija, kurai, uzspridzinot kuģi, bijis jāslēpj kontrabandas pēdas.
Šajās dienās apgāds “Jumava” izdevis vācu žurnāla “Der Spiegel” žurnālistes Jutas Rābes grāmatu “Estonia. Kuģa nogrimšanas traģēdija”, kurā viņa, nodibinot kontaktus ar kuģubūvētājiem, politiķiem, nelaiķu tuviniekiem, izmeklēšanā iesaistītajām iestādēm un komisijām, nāk klajā ar sensacionāliem paziņojumiem. Grāmatas autore uzskata, ka guvusi dokumentālus pierādījumus tam, ka prāmis, iespējams, ticis nogremdēts. Pieci Zviedrijas parlamenta deputāti, kuru vidū ir arī katastrofu pārdzīvojušais Kents Harsteds, šajās dienās izteicis aicinājumu no jauna izmeklēt nelaimes gadījumu, sakot, ka līdzīga katastrofa var atkārtoties, jo cēloņi joprojām neesot skaidri.
Kam taisnība, Dievs vien zina. Patiesība joprojām guļ jūras dzīlēs. Vai bojā gājušajām kolēģēm Andrai un Ingai no tā kļūtu vieglāk? Jebkurā gadījumā – vai tā bija katastrofa, kurā cilvēka radītā tehnika zaudēja dabas stihijai, vai noziedzīga lēmuma īstenošana – pasažieri bija tikai asistenti likteņa režisētā izrādē.
