Sava diena ir māmiņām, par savu domā un spriež tēti. Arī skolotājam ir sava – īpaša diena.
Sava diena ir māmiņām, par savu domā un spriež tēti. Arī skolotājam ir sava – īpaša diena. Vai ir uz pasaules cilvēks, kuram nekad nav bijis skolotāja? Sava. Cilvēka, kas līdzīgi kā tēvs un mātē palīdz izzināt, saprast, māca mīlēt, cienīt un aizstāvēt. Un vēl daudz cita. Savā sirdī katrs glabājam atmiņas par skolotāju. Arī tad, kad, raugi, skolas slieksnim pāri kāpj mūsu bērns. Vai mazbērns…
Katram skolotājam ir savs stāsts. Savs ceļš – no skolas līdz… atkal skolai. Lidija Kučina ir skolotāja trīsdesmit gadu. Tieši tik ilgi viņa ir uzticīga Platones pamatskolai. Vārds “skolotājs” viņai ir īpašs. Augstskola to nepiešķīra, to deva sirdsbalss. Varbūt tāpēc mūsu sarunā viss šķiet īpašs – tā garšo kafija, tādas šķiet atmiņas, kurās sava vieta ir sentimentam un dzejai. Un stāstītājas acīs viegli pamanāmam miklumam.
Skola
Pēc veiksmīgas studiju beigšanas Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas (tagadējā LLU) Hidromeliorācijas fakultātē 1974. gadā kā jaunais speciālists tiku nosūtīta darbā uz mācību un pētniecības saimniecību “Jelgava”. Sabiedrisku, aktīvu, zinošu – tādu mani pamanīja Vecplatones pamatskolas direktors Artūrs Hercs. Pamanīja, ievadīja sarunas, līdz pārvilināja jauno inženieri uz savu mācību iestādi. Biju apņēmusies skolas bērnus iepazīstināt ar sarežģīto matemātikas un fizikas pasauli. Sirsnīgu paldies saku liktenim, kas mani atveda uz Platones skolu. Uz Platoni atnācu septembrī, bet skolā sāku strādāt 1. oktobrī.
Inženiera specialitātes izvēli tā īsti nevaru izskaidrot – tādi laiki. Daudzi jaunieši no reģioniem gāja uz LLU, uz Jelgavu, arī es, lai gan bērnībā esmu izsapņojusi trīs sapņus. Vienu brīdi vēlējos kļūt par stjuarti – tik skaisti tas likās. Tad savām lellēm biju daktere, tajās iekšā esmu salējusi daudz “zāļu”. Un bija laiks, kad savas lelles sēdināju rindā un stāstīju viņām, mācīju. Tomēr viss dzīvē notiek uz labu. Studiju laikā satiku savu vīru, kas vienmēr bijis atbalsts un draugs. Kad esmu nogurusi un pēc grūtākas darba dienas īgna. Atbalsts man bija arī tad, kad devos studēt pedagoģiju maģistrantūrā. Kad apmeklēju neskaitāmus kursus un seminārus, palielinot pieredzi un sertifikātu skaitu. Tagad, kad likums ļauj skolā strādāt tikai ar pedagoģisko izglītību, visas iegūtās apliecības, sertifikāti nāk palīgā, ļauj palikt un turpināt strādāt ar bērniem.
Atceros savu pirmo fizikas stundu. Turklāt pie skolas beidzējiem – astotajiem! Pieredzes nav, bet direktors saka: “Ej iekšā droši un sāc strādāt!” Godīgi sakot, pēc pirmajām četrdesmit minūtēm bija grūti no krēsla piecelties. Rokas, kājas trīcēja. Kā jūtos tagad? Drošāk. Smaidu, bērnus uzlūkoju citādi. Arī viņi uz mani raugās ne tā kā pirms trīsdesmit gadiem. Šodienas bērni ir citādi, lielai daļai skolēnu zināšanu apguvē ejams cits ceļš, visam mācītajam jāparāda izskaidrojums, pamatojums un pielietojums dzīvē.
Bet dzīve, šķiet, dalās trīs periodos: varētu būt mīlestība un atmiņas; stiprais enkurs – darbs; bērni un mazbērni.
Mans enkurs ir pamatīgs. Arī ārpus darba daudz kas saistīts ar skolu. Šeit, vecajā skolas ēkā, svinējām kāzas ar Vitoldu, kas, arī pēc izglītības būdams inženieris, kļuvis par skolotāju. Savu pieķeršanos vienai darbavietai varētu pamatot ar ģimenes pieredzi – mans tēvs bijis dzelzceļnieks un visu dzīvi nostrādājis vienā profesijā. Trīsdesmit gadu vienā skolā. Varbūt tāpēc, ka šeit aura ir kolosāla. Aura, kuru mēs veidojam paši. Skolotāji un skolēni.
Skolotājs
Nevienas profesijas prestižam nevar būt stereotipu. Tos nevar uzspiest. Prestižs atkarīgs no darba veicēja. Kādam jābūt skolotājam? Mūsdienās cilvēce izvirzījusi citus kritērijus. Tie iemājo arī skolās. Varbūt kādam likšos vecmodīga, taču domāju, ka skolotājam jāsaglabā zināma distance, pašcieņa, lai skolēni tevi cienītu. Viņiem ir ļoti būtisks skolotāja taisnīgums. Jābūt robežai starp bērnu un skolotāju, to nevajadzētu pārkāpt ne vienam, ne otram. Tomēr laikmets mainās, sabiedrībā bieži vien demokrātija tiek jaukta ar visatļautību. Bērni to projicē savstarpējās attiecībās un arī attiecībās ar skolotājiem. Reizēm ir pozitīvā robežas pārkāpšana. Skolēnu vārdi “Skolotāj, jūs šodien ļoti labi izskatāties” liek sarosīties, uzmundrina. Šis ir pozitīvais piemērs. Laikā, kad es mācījos, neko tādu mēs savam skolotājam pateikt neuzdrīkstētos.
Runājot par atalgojumu, reizēm sāp sirds par valsts attieksmi pret skolotāju. Jaunu cilvēku nav viegli audzināt. Arī savus bērnus pedagogs grib izglītot. Nav normāli, ja skolotājam jāmeklē papildu ienākumi. Ar vīru esam audzējuši lopus, kopuši zemi, bija negulētas naktis, kad braucām uz nakts tirgu. Par to nekaunos, jo nekad neesmu nokavējusi nevienu stundu, vienmēr biju formā, nodarbībai sagatavojusies. Dzirdēts, ka par matemātikas skolotājiem saka: sausiņš. Tas ir aplami. Cilvēks nav atkarīgs no priekšmeta, ko viņš pasniedz, bet gan otrādi. Jebkurā gadījumā tu kā skolotājs objektīvi tiec novērtēts vēlāk, kad tavam skolēnam jau pašam jāķepurojas pa dzīvi.
Skolēni
Pašlaik esmu audzinātāja 5. klasei. Viņiem vēl tāls ceļš ejams līdz skolas izlaidumam. Man ir bijušas dažādas klases. Katra ar savu raksturu – dziedošas, teatrālas, dejojošas. Visas šīs īpašības varu piedēvēt arī sev. Ar saviem absolventiem tiekos regulāri, nu jau pienācis laiks skolot viņu bērnus. Ja nākotnes ceļos absolventus sastopu darba laimes apgarotus, vienkāršus, skaidrus un ja viņiem neesmu kļuvusi svešiniece, tad tā ir atdeve manam darbam. Varu droši teikt, ka visi mani skolēni ir sirdscilvēki, ar viņiem ļoti, ļoti lepojos. Esmu gatava stāstīt vai par ikvienu. Katra liktenis ir zināms, zināma izvēlētā profesija. No katra izlaiduma kāds savu nākotni ir saistījis ar pedagoģiju. Varbūt tajā ir arī neliels mans nopelns.
Vecāki
Ar skolēnu vecākiem man vienmēr ir veicies. Viņi uzklausījuši, devuši un pieņēmuši padomu. Vienmēr atbalstījuši manas idejas. Vai tās ir pārsteidzošas karnevāla maskas, vai kāds interesants uzvedums. Liels paldies viņiem par šo atbalstu. Jāatzīst gan, ka ne vienmēr viss ir tik gludi. Šajā laikā esam nedaudz zaudējuši ģimenes nozīmi, vērtības. Skolā to īpaši jūtam. Ja bērnam viss ir kārtībā, viņš skolas programmu apgūst ar prieku, tā padodas viegli. Citādi ir, ja viņš skolā meklē glābiņu, uz skolu nāk, lai sasildītos, paēstu. Vecākiem ir iespēja bērniem nopelnīt brīvpusdienas, piepalīdzot saimniecības darbos. Neatnāk neviens.
Mūzika
Ar mūziku man vienmēr bijušas īpašas attiecības. Dziesma ir klāt visur. Joprojām dziedu Platones, Elejas, Lielplatones korī “Sidrabe”. Dziesma skan svinībās, sanākšanās, kolektīvā. Īpaši lepojas ar savu skolnieku Jāni Kurševu, arī viņš savu skolotāju atceras aizvien. Esmu sabiedriska. Nekad neesmu stāvējusi malā. Piedalījos daudzos dziesmu svētkos.
Kopā ar vīru laulības dzīvē esam ievadījuši astoņus pārus, starp tiem ir arī mans skolēns.
Kolēģi
Platones pamatskolas direktore Velga Roziņa par skolotāju Lidiju Kučinu stāsta, ka ar gadiem viņas enerģija nezūd, bet gan papildinās. “Viņa ir ļoti vispusīgs cilvēks. Skolā māca arī ekonomiku, pasniegusi vizuālo mākslu. Nebūdama pēc specialitātes skolotāja, viņa ar savu gribasspēku ieguvusi otru augstāko izglītību, savlaicīgi apguvusi visu nepieciešamo, lai tagad skolā varētu turpināt strādāt. Sakiet, vai cilvēkam var būt trīs augstākās izglītības trijās specialitātēs? Lidija to ir panākusi. Kā kolēģe viņa ir atsaucīga, smaidīga, izpalīdzīga. Visos pasākumos viņas rosīšanās ir liels atbalsts. Lidijai varētu veltīt nevis lapu, bet gan veselu laikraksta numuru.
