Privātā dzīve populāriem cilvēkiem ir žurnālu «privatizēta», skaļa un spoža.
Privātā dzīve populāriem cilvēkiem ir žurnālu “privatizēta”, skaļa un spoža. Tomēr savs privātās dzīves sektors ir katram, pat tam, kas bez pajumtes kopā ar kaķiem guļ pagrabā. Stāsts ir par kādas jelgavnieces “virtuves lietām”. Daudzi no jums viņai uz ielas pagājuši garām, anonīmai, neatkarības un emociju vētrai – sievietei.
Ja šis stāsts būtu par Rēziju Kalniņu vai Agnesi Zeltiņu, tad tas būtu ar citu svaru. Tomēr R.Kalniņas māte aktrise Helga Dancberga kādā intervijā atzina, ka popularitāte ir vismazākā vērtība. “Ja Rēzija būtu nevis laba aktrise, bet laba medicīnas māsa, vai viņa būtu populāra? Nē. Bet vai mediķa darbs ir mazāk cienījams? ” toreiz jautāja H.Dancberga.
“Man bija jādodas uz kādu pasākumu, no kura gribējās vemt. Tur vajadzēja stulbi smaidīt, tēlot, ka tas, kas tev sagādā milzīgu garlaicību, ir patīkama izklaide. Bet mans pienākums bija tur būt labā formā un bez kādām ambīcijām paust savu nostāju. Jautāju sev, kāpēc diena, kas man atvēlēta, jāpavada pēc citu radītiem sadzīves kanoniem? Un tad… es atvēru virtuves skapīti, kur glabājās ievārījuma burkas! Es paņēmu vienu… Jūs nevarat iedomāties, kāds gandarījums ir redzēt burku sašķīstam uz grīdas. Lai šķīst! Paņēmu otro, trešo.
Mirklis, kad burka sašķīst un sārtais ievārījums sajaucas ar stikliem, uz pelēkās grīdas veidojot “nepieradināto mākslu”, bija skaists un atbrīvojošs. Nepatika pret gaidāmo pasākumu izgaisa. Es pieteicu karu! Tādu, kāds man pa spēkam.
Pēc tam vācu visu kopā – savu sacelšanos pret šo laiku, kārtību, pienākumiem. Biju apmierināta. Tā bija pēdējā reize, kad rudenī gatavoju ievārījumus ziemai.
Lipīgi saldais bija saslaucīts, un vēsā mierā ar pieklājīgu smaidu es sarokojos ar cilvēkiem, kuri mani vienmēr ir garlaikojuši.
