Manuprāt, šā stāsta sakne ir par mūsu aizņemtību un tās sekām.
Manuprāt, šā stāsta sakne ir par mūsu aizņemtību un tās sekām. Diemžēl ne vienmēr izsveram, vai mūsu mērķi saskan ar iespējām. Vai dzīvoklis un mašīna, kuru apmaksu uzņemamies, ir tā vērti, lai bērnus redzētu tikai guļot? Vai mantiskais ir tik vērts, lai pārgurtu tā, ka nespējam veltīt uzmanību savam mīļotajam vīram vai sievai? … Pat tik tālu, ka vairs neesam interesanti viens otram? Vai mēs savu latiņu neesam pacēluši pārāk augstu? Cik bieži mēs to apsveram?
Protams, daudzi var atbildēt, ka latiņa īstenībā ir zema – mēs tik tikko spējam apgādāt sevi ar nepieciešamo. Tad rodas eksistenciālas dabas jautājums: kas ir nepieciešamais?
Vai bērniem izaugot vajadzēs vecāku nomaksāto mašīnu? Iespējams. Jo varbūt tas būs palicis pāri no visa, ko varētu iegūt bērnībā. Mīlestību, miegā esot, mēs daudz nespējam sajust un uzņemt.
Patīkami, ka pēc izšķiršanās šā stāsta varone bērniem neliedz kontaktu ar viņu tēti, lai kādas vecākiem būtu attiecības. Lai vismaz šajā dzīves posmā (pēc vecāku šķiršanās) bērni nebūtu zaudētāji. Ja sieva ar vīru ir izšķīrušies, tad bērni ar tēvu nav izšķīrušies un nemaz to nevēlas. Viņiem nav iemesla. Un mammas aizvainojums uz tēti bieži vien nav pietiekams iemesls, lai bērni neilgotos pēc tēva.
Kāds psihoterapeits teicis: “Lai dejotu tango, ir jābūt diviem” jeb pāra nesaskaņās nekad nav vainīgs tikai viens no partneriem.
