Kārniņi – tā ir galējību vieta. Agrāk tautas valodā tos sauca par pufaikciemu. Nu ir pufaikciems un «biezo» rajons vienuviet. Latvijas mērogā galējībām ne tuvu nav tāda amplitūda kā Amerikā vai Kanādā.
Kārniņi – tā ir galējību vieta. Agrāk tautas valodā tos sauca par pufaikciemu. Nu ir pufaikciems un “biezo” rajons vienuviet. Latvijas mērogā galējībām ne tuvu nav tāda amplitūda kā Amerikā vai Kanādā.
Tomēr Kārniņos var sastapt dzīves īstenību šķērsgriezumā.
Bagātie arī raud
Kaimiņu būšana tur ir ar labu raksturu. Cilvēki ir apmierināti cits ar citu, nezūdās par dzīvi. No ķieģeļu cepļa laikiem, kad Kārniņos pārsvarā dzīvojuši cittautieši, saglabājies kaut kas īpašs, tai vietai vien raksturīgs. Ceplis nojaukts 1977. gadā, tad atvērta rūpnīcas “Komutators” filiāle, un cilvēkiem bijis darbs. Tagad līdz ar ekonomiskām un laika zoba pārmaiņām Kārniņos dzīvei cits ritms. Nav vairs darbavietu, nav arī kas strādātu. Līdzās kvartālam ar “smagu elpu” mierīgi un bez opozīcijas nostājies “biezo” kvartāls. Par “biezajiem” nosauktie gan smej. Kā Veisu, tā Jurgenu māju saimnieces atceras – vispirms bijis darbs un ideja par māju. Irīna Veisa stāsta, ka tad, kad viņu ģimene nolēmusi Kārniņos celt māju, vietiņa nebūt nebija tā pievilcīgākā. Nams uzcelts sešos gados. Strādājuši visi – vecāki, vecvecāki, bērni. “Kad vīrs pirmo reizi ieminējās par māju, negribēju par to ne dzirdēt. Mums bija četru istabu dzīvoklis. Šķita, ka pietiek. Tagad nevaru iedomāties mitināties dzīvoklī,” atzīstas Irīna. Zeme, kas izpirkta par sertifikātiem, tagad maksā kādus sešus latus par kvadrātmetru. Veisu saimniece atzīst, ka nekādā gadījumā šodien nesāktu celtniecību saviem spēkiem. “Pārāk grūti tas viss nācis,” atceroties, kā viņi situšies, Irīnai acīs sariešas asaras.
Celt māju nav viegli
Par bagātiem Veisi sevi neuzskata. Ir bijis laiks, kad vajadzēja izvēlēties – žigulīša vietā jaunu mašīnu vai izremontēt virtuvi. “Izvēlējos virtuvi. Nebija patikas zīmēties ar jaunu auto. Tagad gan ģimenē ir divas mašīnas. Tur ir paradīze. Vīrs līdz 20. septembrim peldējās. Vēlējās pārspēt manu pagājušā gada rekordu. Es gāju peldēties līdz 11. septembrim. Mana māsa dzīvo Vācijā un ir izteikusies, ka labprāt iegādātos īpašumu šeit. Plašums, spirgts gaiss,” stāsta Veisu saimniece. Irīna un viņas vīrs Juris katru gadu atlicina laiku un līdzekļus ceļošanai – būts Francijā, Itālijā, Turcijā, Norvēģijā un citviet.
Jurgeni. Šai namā dzīvo LLU pasniedzēja Ināra Jurgena ar ģimeni. Mājai ģimene svin svētkus – 28. septembrī svinēts jau astoto reizi. “Mums ir uzcelta māja, bet neesam bagātnieki. Tas bija mana tēva sapnis. Viņš namu arī projektēja.” Vīra un tēva sapni īstenoja palicējas. Kā Ināra saka, vairākus gadus strādājusi par palīgstrādnieku – nesusi ķieģeļus, maisījusi betonu. Uzcelt māju nav viegli.
Dzīvoju labi. Uzēdu biezputru
Veco Kārniņu ļaudis nebrauc uz Romu un Parīzi, bet dzīvo, pašu vārdiem sakot, labi. Ņina Viktorova Kārniņos ir kopš 1971. gada, kad atbraukusi strādāt ķieģeļu ceplī. Arī viņa ir apmierināta ar dzīvi. Cilvēki draudzīgi, pagasta priekšniecība laba. “Mūsu Savicka,” tā viņa saka, lai cildinātu Jaunsvirlaukas pagasta Padomes priekšsēdētāju. No agra pavasara līdz vēlam rudenim strādā dārzā. Viņai neko nezogot, bet kaimiņiem gan. “Es te visu laiku sargāju.” Kopš saceltas jaunās mājas, sieviņai nākas kartupeļus pirkt. Agrāk viss izaudzis pašai. Tomāti gan melni, bet kabaču, sīpolu un pupiņu esot diezgan. Vai ir izdevīgi reizi divos gados pirkt mēslu kravu par 50 latiem, maksāt piecīti par zemes apstrādāšanu un izaudzēt sīpolus un pupiņas, tas jau ir cits jautājums. Ņina teic, ka ir labi.
Ingai, kaut arī uzdauzīta zila acs, ir labs noskaņojums. Kāpēc ne, ja darbs pie saimniekiem atrodas un “polšam” sanāk. Dēls esot pie tēva, meita – Lielplatones internātskolā. Viņai ir četrdesmit gadu, vienīgā dzīvesvieta – Kārniņi. Nekur citur sieviete nav vēlējusies dzīvot, jo nekur nevarot būt labāk. “Nē, es nefotografēšos, ejiet pie tiem vecīšiem,” Inga norāda uz netālo nožogojumu. Tur rosās divi. Marija ir atvērta sarunai, Aleksejs turpina skaldīt malku. Ščerbaku pāris Kārniņos dzīvo no ļoti seniem laikiem – 1948. gada. Marija teic, ka dzīvo ļoti labi. “Šorīt uzēdu biezputru. Kāda vaina? Veikals te ir labs. Pilsonību nevajag. Redz, man pietiks ar tādu pilsonību, ko var dabūt Jaunsvirlaukas kapos. Pāris metru dziļumā, un kārtībā,” vitāli un sulīgi krievu valodā stāsta Marija Ščerbaka. Latviski viņa nerunā, neesot vajadzības. Malkas ziemai pietiek. Ja nevar nopirkt, vīrs aiziet uz mežu un atnes. Ir 15 vistu, viena kaza un divi kazlēni. “Slava bogu, što živjom v Latviji,” viņa saka.
