Jau nedēļu ģimenes, kurām mazulis nācis pasaulē pēc 1. oktobra, saņem «lielo» bērna piedzimšanas pabalstu, kā to dēvē tautas priekšstāvji, – 296 latus, kas paredzēti zīdaiņa pūriņa iegādei.
Jau nedēļu ģimenes, kurām mazulis nācis pasaulē pēc 1. oktobra, saņem “lielo” bērna piedzimšanas pabalstu, kā to dēvē tautas priekšstāvji, – 296 latus, kas paredzēti zīdaiņa pūriņa iegādei. Nenoliedzami, sperts pirmais solis, lai beidzot kaut nedaudz atbalstītu ģimenes un parādītu, ka arī valsts rūpējas par savu pilsoņu labklājību.
Tiesa, pabalsta paaugstināšana kārtējo reizi kļuvusi par rungu ar diviem galiem. Tūlīt pēc pūriņa naudas palielināšanas vairāki mediķi izteica neapmierinātību, ka bērna piedzimšanas pabalsts visām māmiņām būs vienāds. Līdz šim sievietes, kas uzskaitē stājās līdz 12 grūtniecības nedēļai, saņēma dubultu pabalstu, taču tagad vairs tā nebūs. Vairāki mediķi, tai skaitā Latvijas Ginekologu un dzemdību speciālistu asociācijas prezidente Dace Matule neslēpj, ka sievietēm nebūs stimula ātrāk doties pie ārsta, līdz ar to nākotnē varētu pasliktināties bērnu veselības stāvoklis, bet dzemdētājas nonākt riskantās, reizēm pat savai un mazuļa dzīvībai bīstamās situācijās. Iepriekš diferencētais pabalsts pat piespieda vairāk nekā 91 procentam sieviešu stāties grūtniecības uzskaitē ātrāk, jo būtu muļķīgi zaudēt simts latu tikai sava neapzinīguma dēļ. Taču premjers Indulis Emsis šādu ārstu neapmierinātību uztvēra vēsā mierā, vien piebilstot, ka ne jau par savlaicīgu stāšanos uzskaitē tiek maksāta nauda, bet gan, lai palīdzētu sagādāt visu bērnam nepieciešamo.
Beidzot valdība nolēmusi no nākamā gada 1. janvāra palielināt arī bērnu kopšanas pabalstu – tas būs 70 procentu apmērā no algas, par kuru sieviete maksājusi sociālo nodokli, bet arī šajā gadījumā viss nav tik godīgi, kā varētu šķist sākumā. Proti, māmiņa, kas strādā un saņem minimālo algu, saņem tikpat lielu pabalstu kā sieviete, kas pirms grūtniecības nav strādājusi algotu darbu. Taču arī šo situāciju politiķi komentē bez liekiem satraukumiem, piebilstot, ka minimālo algu saņem maz cilvēku, pārējā summa parasti tiekot maksāta aploksnē, līdz ar to tā jau vairs nav valsts problēma.
Vai ģimeņu maciņi pēc šiem valdības lēmumiem patiešām kļūs biezāki? Diez vai, jo ļoti strauji aug dzīves dārdzība, kaut vai benzīna cenas, bet putenī vai lietū bērnu tomēr pie ārsta uz potēm jāved, arī izmaksas par viena mazuļa audzināšanu ar katru dienu kļūst lielākas. Var jau priecāties, ja māmiņa saņem, piemēram, 70 latu pabalstu, bet autiņbiksītēm no tiem tiek iztērēts 15 latu, dažādos kopšanas līdzekļos un zālēs – vēl tikpat, nemaz nerunājot par apģērbu (viena silta jaciņa zīdainim maksā vairāk par desmit latiem). Bet laikam jau pārāk daudz gribēt nav labi.
Pirmais solis sperts, bet vēl tāls ceļš ejams, lai ģimenes patiešām saprastu, ka par tām rūpējas, un varētu domāt par bērnu laišanu pasaulē. Nebūtu slikti, ja arī pie mums ienāktu kāda patīkama vēsma no ES valstīm. Tur (vismaz lielākajā daļā valstu) māmiņas var palikt mājās līdz bērna pilngadībai, bet tas laiks tiek ieskaitīts darba stāžā, turklāt saņemtā pabalsta lielums ir tāds, ka pilnībā spēj segt visus bērna un arī mātes (saprāta robežās, ne luksusa līmenī) izdevumus. Cik man gadījies viesoties ES valstīs, nekur neesmu dzirdējusi, ka kāda māmiņa žēlojas – man jāiet strādāt, nevaru palikt mājās ar bērnu, jo ģimene nespēj iztikt ar valsts piešķirto pabalstu. Visur jaunās sievietes priecājas, ka var palikt un vērot, kā aug un attīstās mazulis. Protams, ja ģimene vēlas dzīvot vēl labāk, ar laiku darbs jāmeklē arī sievietei, taču tas noteikti nav jādara mazuļa pirmajos dzīves gados kā pie mums.
