Turpinājums. Sākums 1. oktobra numurā. Naktī nekā aizdomīga.
Turpinājums.
Sākums 1. oktobra numurā.
Naktī nekā aizdomīga
Liktenīgās nakts dežūrvirsnieks izmeklēšanā liecināja šādi (pārrakstīts brīvā tulkojumā no krievu valodas): “(..) Iekšlietu sistēmā strādāju desmit gadu, par cietuma dežurantu – no 1994. gada 1. jūlija. Diennaktī no 27. uz 28. jūliju cietuma dežuranta pienākumus pildīju septīto reizi. Vecākais uzraugs S. naktī galvenokārt uzturējās notiesāto dzīvojamā zonā. Dežūrdaļā viņš ienāca reti. Uzraugs P., tā kā ir klibs, dežurēja soda izolatorā. Tonakt neievēroju, ka kāds uzraugs būtu lietojis alkoholu. Kaut neslēpju, ka tādi gadījumi bijuši. Īpaši izcēlās uzraugi P. un V. Var piebilst, ka ap pulksten 5 no rīta cietumā ieradās ārējās apsardzes (to veica obligātā dienesta karavīri – red.) maiņas priekšnieks majors N. Viņš taču arī būtu manījis, ja kāds no uzraugiem būtu alkohola reibumā. Tā kā tāda lieta toreiz nebija.
Pulksten 2.30 man vecākais uzraugs ziņoja, ka nakts pārbaude veikta un visi 995 notiesātie ir savās vietās. Pirts un mazgātuves komplekss naktī tika slēgts, un to apsardzes darbinieki nepārbaudīja. Šīs ēkas atslēgas glabājās nevis dežūrdaļā, bet gan pie pirtnieka notiesātā Morozova (uzvārdi visiem notiesātajiem mainīti).
No rīta parastajā laikā sāku nodot maiņu jaunajam dežurantam P. Piebildu, ka vēl uz dežūrdaļu, kā noteikts 7.30, nav atnākuši parādīties septiņi notiesātie, kuriem ir tieksme uz bēgšanu. Viņi kavējās jau 20 minūšu. Pieļauju, ka jaunais dežurants P. tam nepievērsa īpašu uzmanību. Citādi viņš taču būtu cēlis trauksmi un sācis tos meklēt. Tā gan bija diezgan parasta parādība, ka potenciālie bēdzēji kavēja atrādīšanos. Pulksten 7.55 ar 25 minūšu nokavēšanos dežūrdaļā beidzot ieradās viens no minētajiem septiņiem notiesātajiem – Lapiņš. Taču pārējie seši, kuriem bija nosliece uz bēgšanu, tā arī neatnāca, un es nodevu maiņu bez viņu atrašanas.” Var piebilst, ka notiesātais Lapiņš pēc atrādīšanās dežūrdaļā vēl paspēja no cietuma aizbēgt.
Kā nokļuvāt pie veikala?
Cietuma dzīvojamās zonas uzraugs V., kuram arī pēc šīs liktenīgās dežūras nācās zaudēt amatu, rakstiski atzina, ka nakts pārbaudi viņš tomēr nebija veicis pietiekami rūpīgi. Ieslodzītos uzraugs nebija skaitījis, bet gan tikai apgājis guļamtelpas. “Daži gulēja, daži televizorā skatījās kaut kādu filmu. Nekādu masu staigāšanu nemanīju,” liecināja toreizējais zonas uzraugs.
Sardzes žurnālā rakstīts, ka no pulksten 9 līdz 9.10 pa cietuma iekšējo perimetru, tas ir, sētai gar iekšpusi, izgājis obligātā dienesta kareivis V. ar suni. Tomēr četrkājainais palīgs neko aizdomīgu nesaoda. Pirmais bēgšanas fakts tika konstatēts pulksten 9.40, kad nupat kā maiņu pieņēmušais dežūrvirsnieks O., izgājis uz ielas, pie daudzdzīvokļu mājas, kas atrodas pretī cietumam, ieraudzīja un tūlīt arī notvēra vienu bēgli – notiesāto Grantiņu.
Pēc īsas vainīgā nopratināšanas viņš apgāja cietuma nožogojumam gar ārpusi un ieraudzīja izraktās ejas galu. Tur īpašā sardzes postenī tika pielikts klāt kareivis V. ar suni. Drīz viņš aizturēja vēl vienu bēdzēju, – notiesāto Upīti, kas pa izrakto eju līda ārā. Momentā gan apsardzei nekļuva skaidri bēgšanas apjomi, trauksme cietumā tika izsludināta tikai 11.15. Pulksten 11.40 tika nosaukts izbēgušo cietumnieku skaits – 89. Nedaudz vēlāk tas tika precizēts – 88.
Policijas izbraukums
Uz notikuma vietu izbraukušais toreizējais Jelgavas Policijas pārvaldes eksperts Visvaldis Lūsis atceras:
“Kad 28. jūlija rītā ap deviņiem desmitiem mums piezvanīja par bēgšanu, cik un kas aizbēdzis, vēl nebija zināms. Savācām grupu un aizbraucām uz ieslodzījuma vietu. Gar tā sētu pretī kultūras namam “Rota” uz pilsētas slimnīcas pusi krūmi bija pilni ar zemjainām drēbēm, kuras bēgļi bija pametuši pēc izrāpšanās no ejas. Veļas žāvētavā izraktā bedre nebija viegli pamanāma – tā atradās aiz krāģiem, uz kuriem tika liktas drēbes. Blakus tuneļa ieejai bija zemes kaudze. Skaidrs, ka rakts ne mazāk kā nedēļu.
Bēgšanas naktī cietumā dežurēja bijušais Jelgavas Policijas pārvaldes izmeklētājs I. Cik zinu – labs darbinieks. Viņš iznāca kā grēkāzis, jo ne jau vienā viņa maiņā varēja tuneli izrakt.
Cietumnieki bija sadzīti laukumā. Viņus skaitīja. Palikušo noskaņojums bija jautrs. Bēgšanas izmeklēšana viņiem bija pārmaiņa vienmuļajā ikdienā. Nekādus priekšmetus no notikuma vietas neņēmām. Drēbju žāvētavas durvis nebija uzlauztas, bet gan atslēgtas. Lasīt krūmos nomestās drēbes nebija jēgas. Ejai cauri paši neizlīdām, jo cietuma darbinieki jau bija sākuši to atrakt.
Raksturojot pašus cietumniekus, var teikt, ka viņi staigāja pa pagalmu sporta drēbēs bez kādiem ierobežojumiem. Darba viņiem nebija, mācības arī ne. Tā viņi staigāja apkārt, dzēra savu “čefīru”, cilāja svarus – sportoja mazliet. Ārēji ne ar frizūrām, ne apģērbu viņi neatšķīrās no cilvēkiem brīvībā. Ja nu vienīgi uzvedībā, manierēs bija manāms cietuma zīmogs. Cik zinu, administrācija naktī viņus nespēja kontrolēt, apsargāja tikai ārējo perimetru. Runāja, ka naktī sargiem cietuma teritorijā uzturēties bija diezgan bīstami. Atklājās, ka cietumniekiem ir mobilie telefoni, pat rācija, kas nodrošināja sakarus ar kādu dzīvokli pretējās daudzdzīvokļu mājās.
Diezgan jūtama bija hierarhija cietumnieku vidū. Lielākā daļa mita divstāvu gultās, kas bija izvietotas kopā pa trīsdesmit četrdesmit – kā lielā armijas kazarmā. Bija arī savi “bosi”, kas dzīvoja atsevišķās telpās ar krāsu televizoru, videomagnetofonu. Pēc cietumnieku sejām varēja spriest, ka tur bija gan vidusāzieši, gan kaukāzieši. Protams, lielākā daļa – vietējo, tai skaitā arī latvieši.
Jādomā, ka tiem, kas gribēja dzīvot Latvijā, bēgšanai jēgas nebija. Runāja, ka īstenie bēdzēji, kurus tā arī nenotvēra, bija citur dzīvojošie. Pārējie – lielais bars, kas sarežģīja īsteno meklēšanu.”
Veldze Ozolnieku dīķī
Lūk, daži izraksti, ko par šo masveida noziegumu liecināja paši bēdzēji. Šādus paskaidrojumus viņiem nācās sniegt gan tūlīt pēc aizturēšanas, gan tiesās. Tomēr jāpiebilst, ka slepenās pazemes ejas rakšanas iniciatori, vadītāji, noskaidroti netika. To tiesiski pierādīt nevarēja.
1971. gadā dzimušais sešu klašu izglītību guvušais un par dzīvokļu zādzībām notiesātais Klekovs, kuru noķēra jau izbēgšanas dienā, tiesā liecināja: “Naktī no 27. uz 28. jūliju gulēju pirtī. Domāju no rīta nomazgāties. Naktī pamodos no kaut kāda trokšņa. Piecēlos un gāju skatīties. Nokļuvu žāvētavā, ieraudzīju smilšu kaudzi un caurumu. Iededzu sērkociņu – tas nodzisa. Nodomāju, tas tāpēc, ka pa šo eju var nokļūt brīvībā. Aizgāju uzvilkt virs tīrajām netīrās drēbes. Nolaidos pa caurumu lejā un līdu apmēram metrus 15, līdz nokļuvu brīvībā apmēram metru aiz pēdējās sētas. Sargtorņus no turienes redzēt nevarēja.
Par izlīšanu brīvībā negāju ziņot cietuma dežurantam, jo baidījos, ka mani par to var nogalināt. Esmu dzirdējis, ko tādos gadījumos dara ar nodevējiem.
Pa asfaltētu ielu aizgāju līdz autobusu pieturai pie RAF. Tur noģērbu un atstāju savas netīrās virsdrēbes. Tālāk devos mežā un gar sliedēm gāju uz Rīgas pusi. Nonācis līdz Ozolniekiem, izpeldējos dīķī. Redzēju, ka tuvojas elektriskais vilciens. Ātri saģērbos un iekāpu tajā. Rīgā nokļuvu ap pulksten septiņiem astoņiem rītā. Nolēmu doties uz Daugavpili. Jumpravā mani izsēdināja biļešu kontrolieris. Ar gadījuma mašīnu nokļuvu līdz Aizkrauklei, kur iekāpu vilcienā Rīga – Zilupe. Domāju izkāpt Jēkabpilī, taču aizgulējos un izkāpu Rēzeknē, kur mani aizturēja policijas patruļa.”
Turpmāk vēl
