Vispirms jāsaka – šis rudens man ir dzīves vērtību pārvērtēšanas laiks. Jauni secinājumi. Mainījusies vērtību skala.
Vispirms jāsaka – šis rudens man ir dzīves vērtību pārvērtēšanas laiks. Jauni secinājumi. Mainījusies vērtību skala. Atziņa, ka šaurs profesionālisms nogalina radošo garu. Strādājot skolā, cilvēks “sadrumstalojas”. Tā ir milzīga enerģijas apmaiņa starp skolotāju un bērniem. Nogurums, skrējiens… Līdzās atbildībai veidot skolēnu pasaules uzskatu nesas virspusējs, dzenošs – jāpaspēj. Darbs “Jundā” man nozīmē jaunas iespējas.
Pirmdiena. Pārejas posms no svētdienas laiskuma uz darbu. Atskaišu laiks, jo bija sācies jauns darba mēnesis. Nodarbojos ar pulciņu komplektāciju.
Otrdiena. Darbs pie darba. Skolēnu domei jāizdod avīze “Diagonāle”. Rakstu un tēmu “atsijāšana”. Tikšanās ar darba grupu. Lai izdevumam patiešām būtu savs lasītājs, jāmaina “nedzīvā” valoda. Esmu tieša, ar bērniem runāju skaidru valodu. Jāraksta tā, lai vienīgais prieks nebūtu par savu vārdu zem raksta. Neatbalstu formālus pasākumus. Katru otrdienas vakaru kļūstu par skolnieci, jo mācos angļu sarunvalodu un gramatiku.
Trešdiena. Emocionālās kulminācijas diena. “Jundā” bija ieradies dzīvās ētikas speciālists Jurijs Gavrilovs. Četrdesmit minūtēs ieskatījos ļoti atšķirīgajā rietumu un austrumu pasaulē un secināju, ka maz esmu domājusi par visai būtiskām lietām. Kaut vai par to, ka pasaulei nav vajadzīgs vesels cilvēks. Naftas magnātiem līdzās nostājušies farmācijas magnāti. Mēs aplami domājam, aptiekā nopērkamo ķīmiju saucot par tradicionālo medicīnu. Tā ir tikai dažus simtus gadu veca. Bet netradicionālā – daudzus gadu tūkstošus. Iemetam ripiņu, remdējam sāpes, bet neuzlabojam veselību. Nekad nebiju iedomājusies, ka Latvija ir tāda kā robeža starp austrumu un rietumu pasauli. Miera oāze. Gadu simtos mūsu tauta dzied un dejo. Dziesma, tas ir vārds, tā ir skaņa. Deja tā ir kustība, raksts. Visa negatīvā enerģija, kas sablīvējusies, tiek izdziedāta, izdejota. Rodas pozitīvais. Trešdien notika apvērsums manā domāšanā. Tā bija cīņa pašai ar sevi par uzdrošināšanos. Uzvarēju un aizgāju uz jogas nodarbību. Vadīju nodarbību diskusiju klubā. Tā ir bauda. Jaunieši prot redzēt, saskatīt, domāt, formulēt.
Ceturtdien saņēmām algas lapiņas. Tad radās jautājums – kāpēc tā un ne citādi? Uzskatu, ka skolotājiem joprojām ir mazs atalgojums. Apmierinājumu cilvēkiem sniedz nauda. Neteikšu, ka ar mani būtu citādi. Varbūt nav tik svarīgi, ko ceturtdien darīju, cik tas, ko domāju. “Jundā” darba stilā ir atšķirības, bet vispārizglītojošā skolā skolotāji “guļas” ar burtnīcām, “ceļas” ar burtnīcām… Gadu gadiem man kā latviešu valodas skolotājai vakaros gultā blakus bija te Poruka, te Raiņa gara lidojums. Tālāk netiku. Nebija vaļas citai literatūrai. Sev varēju atlicināt laiku tikai vasarās.
Piektdien sagaidīju kārtējo jogas nodarbību un lidoju pretī jaunam piedzīvojumam ar sevi pašu. Par pārējo varu teikt – atskaites, žurnālu pārbaudes, sīku sarežģījumu risināšana. Vakars – kā vienmēr – ģimenes lokā. Esmu atskārtusi savu cilvēcisko laimi, ko sniedz mani trīs bērni.
Šodien ar kuģīti braucam uz Auču mājām. Tā ir brīnišķīga dāvana. Gribu uzliet nedaudz ūdens uz Silvijas dzirnaviņām, pasakot publisku paldies.
Svētdiena kā jau svētdiena – apmeklēšu izrādi “Klondaika” Dailes teātrī. Priecāšos par saviem bērniem, posīšos jaunai darba nedēļai.
