Mūsdienās apmēram 40 procentu pāru dzīvo civillaulībā, iztiekot bez kāzu plīvura un mācītāja. Tomēr daudzi sirds dziļumos vēlas kļūt par klasisko laulāto pāri, kas paliktu uzticīgs viens otram visās dzīves vētrās.
Mūsdienās apmēram 40 procentu pāru dzīvo civillaulībā, iztiekot bez kāzu plīvura un mācītāja. Tomēr daudzi sirds dziļumos vēlas kļūt par klasisko laulāto pāri, kas paliktu uzticīgs viens otram visās dzīves vētrās.
Taču, kas nepieciešams, lai pārliecinātos, ka tavs iecerētais vai iecerētā ir cilvēks, ar ko var nodzīvot mūžu? Skaidrs, ka universālu laimes formulu vai testu nav, tomēr šis ir temats, par kuru vērts kaut mazliet parunāt. “Ziņas” aptaujāja trīs personas. Neviļus sagadījies, ka viņi ir tā saucamie “vienmīļi”, kas apprecējušies agrā jaunībā un tikai vienu reizi. Tas gan nenozīmē, ka interesanta pieredze šajā jomā nevarētu būt cilvēkiem, kas precējušies vairākas reizes. Negaidīti šajos trīs stāstos vērojama vēl viena sakarība, proti, visi trīs pāri izveidojās prom no dzimtajām mājām un ierastās vides.
Var tikai atklāt, ka pirmais stāsts ir par kundzi ar divdesmit gadu laulības stāžu. Otrais – par atraitni, kas nodzīvojis laulībā 45 gadus. Trešais – par dāmu, kurai laulībā jau pagājis 13 gadu.
Bilde tapa piecos gados
Septiņpadsmit gadu vecumā devos prom no dzimtās Jelgavas. Nākamo vīru satiku pilsētā, kur bija mana augstskola. Arī viņš uz studiju laiku bija atstājis mājas – mēs bijām katrs no savas puses. Jau no pirmā kursa šo cilvēku iepazinu dažādos apstākļos – studijās, jo īpaši sesijās, kopmītnes kopīgajā virtuvē, sabiedriskajā dzīvē, kolhozu talkās. Protams, arī nākamais vīrs šajās situācijās varēja izvērtēt mani. Ja cilvēku iepazīsti tikai no labās puses, kuru visbiežāk viņš cenšas arī atklāt, un ceri, ka pēc kāzām iecerētais būs vēl labāks, ātri vien var piemeklēt krīze. Pēc pieciem gandrīz kopā pavadītajiem gadiem mums nebija ilūziju vienam par otru. Mūsu laulības stabilitātē (laulībā esam jau divdesmito gadu) liela nozīme ir arī vecākiem – gan vīram, gan man vecāki laulībā dzīvo jau vairāk nekā četrdesmit gadu. Jebkurā ģimenē gadās strīdi, taču, pateicoties vecāku paraugam, mēs protam apstāties, lai konfliktu vēl vairāk nesarežģītu un meklētu atrisinājumu.
Vajadzīgi ekstrēmi apstākļi
Tas nav manis izgudrots. Esmu to kaut kur dzirdējis vai lasījis, proti, ka jaunajam pārim, kas vēlas pārbaudīt savas attiecības, jādodas uz kādu nomaļu lauku māju, kur sagādāts vien ēdamais un vieta, kur pārgulēt. Tur viņiem mēnesis jānodzīvo bez mazgāšanās. Ja to var izturēt, tad laulība būs stabila. Mūsu pirmskāzu pārbaudes laiks bija divarpus gadi. Jāatzīst, ka kopā sākām dzīvot vēl pirms sarakstīšanās. Tolaik, pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados, bija populāra filma “Cūkkope un gans” – stāsts par to, kā divi cilvēki aizbrauc uz Maskavu un tur iepazīstas, iemīlas un apprecas. Zināmas paralēles šajā sakarā bija arī mums – abi ar sievu tajā laikā strādājām par ekskursiju vadītājiem un satikāmies Maskavā.
Domāju, ka pazīšanās nav mērāma laikā. Vajadzīgi ekstremāli apstākļi, lai redzētu, kā otrs tajos uzvedas. Ierastā vidē cilvēks savu īsto dabu neatklāj. Viena no tādām ekstremālām situācijām mums abiem bija 1956. gada Vispasaules jaunatnes un studentu festivāls, kura organizēšanā piedalījāmies. Tā bija pirmā reize, kad Padomju Savienībā kaut mazliet pavērās “dzelzs priekškars”.
Vilcienā Jelgava – Rīga
Ar vīru pirmo reizi viens otru ieraudzījām vilcienā Jelgava – Rīga. Viņš mācījās Rīgā celtniecības tehnikumā, es parasti izkāpu Olainē, lai dotos uz koledžu. Sākumā ar savu uzbāzīgo skatu viņš mani tracināja. Mūsu solā sēdēja stabila meiteņu kompānija, savukārt viņš bija kopā ar puišiem. Iekāpjot vagonā, centos apsēsties tā, lai uzbāzīgo skatītāju neredzētu, taču viņa draugu kompānija bija solidarizējusies, un mans nākamais vīrs arvien pārsēdās tā, ka mūsu skati sastapās.
Tajā laikā dzīvoju Jelgavas centrā pie vecvecākiem, kurus ikdienā vajadzēja aprūpēt. Taču vēlāk izrādījās, ka mūsu abu vecāki dzīvo pilsētas nomalē samērā netālu cits no cita. Pie vecākiem bieži braucu ar velosipēdu. Kādu dienu gadījās, ka viņš satvēra mana riteņa bagāžnieku un iedeva ielūgumu uz tehnikuma kursa vakaru.
Neviena draudzene mani nevarēja tajā vakarā pavadīt, taču tikt uz balli Rīgā ļoti gribējās. Nolēmu turp doties viena. Tagad, zinot ko vairāk no psiholoģijas, varu spriest, ka zemapziņā man tas puisis patika. Taču tajā vakarā ar viņu nevienu deju nenodejoju, jo mans nākamais vīrs bija dīdžejs. Mājās gan braucām kopā. Nekad neaizmirsīšu, ka, vilcienam klaudzot pār Daugavas tiltu, viņš vaicāja: “Kā tevi sauc?” (smejas). Satikāmies labu laiku, braucām gandrīz uz visiem “Jumpravas” koncertiem. Tad gadījās, ka uz laiciņu pašķīrāmies (tas no sērijas “viena tante teica, ka tev ir…”), tomēr vēlāk atkal bijām kopā. Laikam jau liktenis mums to bija lēmis. Nesen brīvdienās vecākais dēls jautāja manai mātei, kā mēs apprecējāmies. Ome tad dēlam paskaidroja, ka esam lūguši atļauju vecākiem dzīvot kopā. Uz to atbildēts, ka kopā dzīvošana nav atbalstāma, vispirms vajag apprecēties.
Nobeigums
Labprāt šo, manuprāt, aktuālo tematu turpinātu. Ja cienījamajiem lasītājiem zināmi vēl kādi stāsti vai ieteicamās personas, ko būtu interesanti intervēt, lūdzu, pastāstiet par to “Ziņu” redakcijai.
