Rakstniecības klasiķis Gogolis sen, sen pateicis spārnotu frāzi, kas šaislaikos jau kļuvusi par aforismu: «Krievijas nelaime – muļķi un slikti ceļi.» Kāds tam sakars ar Latviju? Par mūsu muļķiem visiem viss jau skaidrs.
Rakstniecības klasiķis Gogolis sen, sen pateicis spārnotu frāzi, kas šaislaikos jau kļuvusi par aforismu: “Krievijas nelaime – muļķi un slikti ceļi.” Kāds tam sakars ar Latviju? Par mūsu muļķiem visiem viss jau skaidrs. Tas noteikti ir kaimiņu Pēteris, ne es pats. Savukārt par ceļiem jau kuro gadu pārsvarā runājam vēlējuma izteiksmē. Grūti pat iedomāties: visu mūžu esam vēlējušies normālus, izbraucamus ceļus. Kā lielu jaunības dienu piedzīvojumu dažs varbūt atcerēsies padomju laikus, kad daudzi speciāli devās uz tolaik jaunatklāto Rīgas – Jūrmalas šoseju. Nekas tāds līdz šim nebija pieredzēts – katrā virzienā pa trim joslām, atdalošā zālāja zona, naktī apgaismots ceļš. Toreiz tas likās kā gabaliņš slavenā Vācijas autobāņa. Nāca atmoda un valsts neatkarības atjaunošana. Protams, pa vidu visam arī cerības, ka dzīvosim “kā TUR”, brauksim tādās pašās smukās un spožās automašīnās un pa tādiem pašiem ceļiem. Gadi pagājuši, un dažs labs brauc ne mazāk “glaunā” autiņā kā “TUR”. Savukārt par ceļiem kā “TUR” varam vien turpināt sapņot. Protams, ir jau pārdesmit kilometru labu ceļu uzbūvēts arī pie mums. Piemēram, atjaunotais posms no Rīgas līdz Olainei. Kāja gāzes pedāli tā vien grasās nospiest “grīdā”. Tik traki vēl nav arī kā Polijā, kur dabas sargi no “Greenpeace” rīko piketus pie ministrijām, protestējot pret automaģistrāles “Via Baltica” celtniecību. Ceļš ietekmēšot aizsargājamo ekosistēmu. Pie mums drīzāk varētu piketēt, ka nav pa ko braukt.
Domājot par lielajiem valsts ceļiem, ir vismaz cerība, ka ar Eiropas palīdzīgu roku un dāsni pavērtu maku tuvākajās desmitgadēs stāvokli uzlabosim. Savukārt bēdīga aina paveras, ja nākas nobraukt no vietējā “autobāņa”. Pārsvarā tie ir ceļi, kas savieno pagastus, un pa tiem lauciniekam jānokļūst tuvējā rajona centrā. Kādi tie ir, lasītājam nav jāskaidro. Varam doties kaut vai Kalnciema virzienā. Nedaudz labāka ceļa kvalitāte ir, ja brauc uz Rīgu caur Ozolniekiem. Vismaz Jelgavas robežās šis virziens, tāpat kā daudzas ielas centrā, pēdējā laikā piedzīvo atjaunināšanas procesu.
Savulaik viens no administratīvi teritoriālās reformas mērķiem, veidojot lielākus novadus, bija mazo pagastu finanšu līdzekļu apvienošana, lai kaut vai pamazītēm varētu sakārtot ceļu infrastruktūru. Reforma apstājusies un līdz nākamā gada pavasarī paredzētajām pašvaldību vēlēšanām diezin vai atjaunosies. Tas nozīmē, ka cerēt uz mazo, (ne)valsts, ceļu stāvokļa uzlabošanos varam vēl ilgi, jo pagastiem līdzekļu nepietiek, bet likvidētā Autoceļu fonda vietā nekas labāks nav radīts. Lai gan, to likvidējot, bija dzirdami tābrīža premjerministra Eināra Repšes solījumi, ka finansējums nesamazināsies, tikai nāks no valsts budžeta. Saeimā iesniegts nākamā budžeta projekts. No valsts pamatbudžeta 2005. gadam 70,5 miljoni latu paredzēti autoceļiem. Tas ir par 1,84 miljoniem latu jeb 2,5 procentiem mazāk nekā šogad. Ja viss paliek tā, kā piedāvā valdība un to apstiprinās parlamentārieši, situācija ar mazajiem autoceļiem būs vēl sliktāka. Šajā gadījumā vairs nav nozīmes, esam ES dalībvalsts vai neesam. Pareizāk sakot, ir cerība vai tās nav, lai tiktu klāt ES struktūrfondu naudai. Ja valsts budžetā neatspoguļojas rūpes par tiem, kas nedzīvo pie “autobāņiem”, pagasti paliks ar tiem pašiem (ne)ceļiem kā pašlaik.
