Tas bija mazliet trauksmains, taču zināmu cerību laiks 1939. gada rudenī, kad tika sadalīta Polija, un baltvācu saime atstāja Latviju, bet valsts kultūras un sporta sabiedrība vēl cerēja uz iespēju piedalīties 1940. gada olimpiskajās spēlēs.
Tas bija mazliet trauksmains, iespējams, politiskās neizpratnes, taču zināmu cerību laiks 1939. gada rudenī, kad uz kartes vairs nebija neatkarīgās Austrijas un Čehijas, saskaņā ar Molotova – Ribentropa paktu tika sadalīta Polija, un baltvācu saime atstāja Latviju, bet valsts kultūras un sporta sabiedrība vēl cerēja uz iespēju piedalīties 1940. gada olimpiskajās spēlēs.
Laikraksts “Sporta Pasaule” 2. novembra laidienā raksta: “Vieglatlētikas savienības valde vakar apstiprināja olimpisko kandidātu sarakstu, pārkārtojot un papildinot pagājušajā gadā izsludināto. Kandidātos ieskaitīti…” seko uzvārdu uzskaitījums, starp kuriem lasām arī ar Jelgavu saistītus, un viens no viņiem – Sarcēvičs. Daudz stundu un gadu laika rats aizgriezis no tā brīža, un tikai retais no sarakstā minētajiem ir mūsu vidū.
Kad veru vēl “ulmaņlaikā” celtā nama durvis Auces mazpilsētiņā Pils ielā, kā īsti sportisks vīrs no olimpiskajiem mirkļiem televīzijā atraujas un ar laipnu smaidu man pretī ceļas vecākais Zemgales vieglatlēts, šovasar 92. gadskārtu atzīmējušais Almārs Sarcēvičs.
Almārs – tāds visai rets vārds. Latvijas vieglatlētikas statistikā līdz šim vienīgais.
Jaunībā māte lasījusi romānu, kurā darbojies brašs, jauks un drošs jūrnieks Almārs vārdā, un vēlējusies, lai arī dēls tāds izaugtu. Tā kļuvu par Almāru, kaut arī mācītājs kristībās, kalendārā vārdu neatrodot, bijis izbrīnīts par mātes izvēli. Latvijā gan vēl daži Almāri esot, tā reiz TV pārraidē dzirdēju.
Laikā, kad Latvijas laukos populārākais sports bija soļošana, jūs kļuvāt par kārtslēcēju.
Puikas gados, kad vēl mācījos tuvējā Vītiņu pamatskolā, vasarā, lopus ganot, mēs trīs draugi brīvā brīdī nogriezām lazdu kārti un lēcām pāri grāvim. Vēlāk, kad sāku maizniekzeļļa gaitas Aucē, vietējais skolotājs Žanis iedeva kadiķu mietu un mācīja lēkt pāri latiņai. Pirmajās sacensībās Rīgā, jau būdams sporta kluba “Ausma” biedrs, pārlēcu 3,20 metru. Sakrāju naudiņu un nopirku īstu bambuka kārti. Drīz “Ausmu” slēdza, un no 1935. gada nokļuvu 16. Jelgavas Aizsargu pulka sporta nodaļā, startēdams vienā komandā ar Jelgavas puišiem. Kārts zinības man palīdzēja apgūt liepājnieks Pūce, bet sporta nometnēs – Latvijas izlases treneris Veiko Rinne.
Tobrīd Latvijas rekords bija 3,72 metri, bet Zemgales rekordu 1939. gada 13. augustā, pēdējos pirmskara Latvijas sporta svētkos, jūsu bronzas medaļas vērtais rezultāts pacēla līdz 3,50 metriem.
Izskolojos par maiznieku. Ceptuves īpašnieks bija ļoti atsaucīgs, varēju startēt daudzviet Latvijā, gūstot godalgas gan valsts, gan aizsargu, gan, protams, pašmāju un Zemgales sacensībās. Cerēju tikt tuvāk valsts rekordam. Veiko Rinne teica, ka es to varot, taču mazliet “patraucēja” karadienests. Uzkalpoju līdz kaprāļa zīmotnēm. Sacensībās, kur pārvarēju trīsarpus metru, varēju vēl vairāk, bet… salūza mana bambuka kārts. Jaunu nepaspēju iegādāties, jo Latvijas valsts vairs nebija…
Ja nu pagrieztu Almāra laiku septiņdesmit gadskārtu atpakaļ un ieraudzītu jaunu, spēcīgu puisi ieskrējienā uz mūsdienīga vācu mākslīgā seguma ar amerikāņu “Sky” kārti rokās. Seko lēciens un piezemēšanās uz franču “Dimā” paklājiem…
Vai, dieniņ, ar to moderno kārti jau ātri jāskrien!
“Sporta Pasaulē” lasīju, ka Sarcēvičs uz izdedžu celiņa 100 metru skrējis 11,3 sekundēs, – itin ātri. Ir taču arī skriets pēc medaļām 16. Jelgavas Aizsargu pulka stafetes komandā.
Nu, varbūt piecus metrus arī pārlēktu…
Sarcēviča Zemgales rekordu pārspēja Jelgavas skolnieks Edvīns Upacieris, 1958. gadā pārlēkdams 3,80 metru, pašlaik Vecumnieku puisim Romanovam piederošais rekords ir 4,90 metru. Kas pietrūkst mūsdienu jaunatnei?
Varbūt latviešu zemniekpuiku sīkstuma un mazliet arī īstas dzimtenes mīlestības.
Jūs par šo mīlestību maksājāt ar karalauku un soda laiku…
Kā daudziem puišiem, karot nācās leģionā, tepat Kurzemes katlā arī nokļuvu gūstā. Nebiju tik jauns, lai kā daži vēl sarkanarmijā sodu atdienētu, taču Karēlijā pāris gadu kanāla būvē atstrādāju. Atgriezos Aucē ceptuvē, ar kārti vēl palēkāju, līdz 1950. gadā tepat uz Raiņa ielas arestēja. “Ti sostojal v “aizsargi”, a eto organizacija fašistov* – tā izmeklētājs atzīmēja manu sportisko darbošanos Aizsargu klubā, un sekoja desmit gadu “ar astīti” Kazahijā, Džezkazganā, vara raktuvēs. Re, šodien kazahu valsts varu eksportē no šahtām, kuru ejās dus manu nometnes biedru kauliņi… Bijām 12 tūkstošu – gan baltieši, gan ukraiņi un vēl droši vien vismaz divi desmiti citu tautību. Man paveicās: reiz nometnes priekšnieks ierindā jautāja, kurš prot izcept torti, es – soli uz priekšu. Vēl trīs reizes pārprasot (jo izrādījos vienīgais), NKVD pulkvedis lika uzrakstīt visu, kas nepieciešams cepšanai, un to arī atnesa. Uztaisīju torti, priekšniekam mute vaļā un acis lielas, tikai redzot, vēl nesmeķējot. No tās dienas vairs nebiju “zakļučonnij nomer takoi to”**, bet gan Almar Ludvigovič, kuram piedāvāja arī turpmāk šo un to cept, nevis varu kaplēt. Nomira Staļins, un pēc lielās sacelšanās blakus nometnē arī daudzus no mums apžēloja un atlaida mājās. Priekšnieks gan piedāvāja maizes ceptuves direktora vietu… Kad atgriezos Aucē, tiku atkal darbā maizes ceptuvē, vēl mēģināju sportot (1957. gadā pēc kara ierakumiem un diviem “gulagiem” 43 gadus vecais maiznieks izcīnīja trešo godalgu “Vārpas” meistarsacīkstēs Valkā – A.C.).
Lūk, citāts no “Auces Komunāra” 1959. gadā: “Ka fizkolektīvs veido un audzina jaunos sportistus, pierāda pareizi organizētais darbs Vecauces patērētāju biedrības fizkolektīvā. Daudz pūļu tā organizēšanā ieguldījis fizkolektīva vadītājs A.Sarcevics.”
Tas bija, pirms vēl Aucē ceptuvi likvidēja. Pēc tam pāris citās vietās strādāju. Kad spēcīgāks biju, medībās gāju un futbolu vēl ilgi spēlēju. Pensija man 88 lati. Arī kundze saņem, palīdz dēls, un pašvaldība neaizmirst. Man ir divi dēli, trīs mazdēli un mazmeita, garlaicīgi nav, viegli arī ne.
Vai šodien atskatāties uz trīsdesmito gadu Latviju?
To laikam nevar salīdzināt, tie bija “ulmaņlaiki”. Ulmani mēs cienījām – no skolniekpuikas līdz lielvīriem. Var jau būt ne visu viņš pareizi darīja, lai Dieviņš izšķir. Tagad citi ļaudis, citi prieki, tikai Latvijas zālīte un meži tie paši. Jaunatne varēja būt nopietnāka. Re, skatos – skuķēni uz skolu iet ar cigareti mutē, puiši no skolas nāk ar alus pudeli rokā. Arī sportiskais gars varētu būt lielāks. Kad vēl Auces skolā puikām mācīju lēkt ar kārti, sportisku jauniešu bija vairāk, bet glāzīšu mazāk.
* Tu sastāvēji aizsargos, bet tā ir fašistu organizācija.
** Ieslodzītais numur tāds un tāds.
