Tradicionālais stāsts par situāciju uz ceļa un tikšanos ar ceļu policistiem neizbēgami riņķo ap folklorizētajiem «piecīšiem».
Tradicionālais stāsts par situāciju uz ceļa un tikšanos ar ceļu policistiem neizbēgami riņķo ap folklorizētajiem “piecīšiem”. Summa variējas, bet fabula paliek līdzšinējā. Te no viena, te otra stāstītāja tik vien dzirdi, par kādu summu kādam izdevies “atpirkties” no soda un protokola sastādīšanas par ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumu. Pēc 1. jūlija, kad stājās spēkā jaunā soda punktu uzskaites sistēma, dzirdēts, ka nelegālo maksājumu takse ceļu policistiem tikai palielinājusies. Tiktāl folklora. Ja stāstītājam pajautā tieši, cik un par kādu nodarījumu maksājis ceļu policistam “uz rokas”, vairumā gadījumu var saņemt atbildi, ka viņš nav maksājis. To darījis kāds paziņa.
Līdzīgi par kukuļdošanas (ņemšanas) gadījumiem valsts amatpersonām publicētajā pētījumā secināts, ka informācija par notikušo galvenokārt iegūta pastarpināti. Pētījuma autori nosprieduši, ka daudz aprunātā kukuļošana drīzāk ir mutvārdu folklorā mitoloģizējusies situācija. Savukārt citā pētījumā, kurā tika aptaujāti jau iespējamie kukuļdevēji (uzņēmēji, menedžeri), nācās secināt, ka kukuļdošana (ņemšana) Latvijā ir gana izplatīta. Tāpēc atliek vien empīriski pieņemt, ka arī šoreiz nebūs “dūmu bez uguns” un negodprātīgie ceļu policisti būs devuši gana iemeslu būt pārliecinātiem, ka “piecīšu lieta” nav tikai mīts.
Vakardienas ziņu aģentūras LETA informācija ir gana interesanta un pārdomas izraisoša: “Rīga, 11. oktobrī. Pagājušajā nedēļā policija aizdomās par mēģinājumiem piekukuļot ceļu policistus, lai izvairītos no administratīvā soda, aizturējusi vēl četrus vīriešus.
Valsts policijas Preses un sabiedrisko attiecību birojā aģentūru LETA informēja, ka 8. oktobrī Rīgā Ekonomikas policijas darbinieki sadarbībā ar Ceļu policiju par piecu latu kukuļa došanu, lai izvairītos no administratīvās atbildības par agresīvu braukšanu, aizturēja 1973. gadā dzimušo Igoru. Savukārt 7. oktobrī policija par 20 latu kukuļa došanu aizturēja kādu ārzemnieku, kas atļauto braukšanas ātrumu bija pārsniedzis vairāk nekā par 35 kilometriem stundā. Par 20 latu kukuļa došanu Ceļu policijas darbiniekam aizturēts 1978. gadā dzimušais Āris, kurš bija pārsniedzis pieļaujamo braukšanas ātrumu. Savukārt 1981. gadā dzimušais Olivers, lai izvairītos no administratīvās atbildības, piedāvāja piecus latus.
Kā ziņots, septembrī policija aizturēja piecus cilvēkus, kas mēģināja piekukuļot Ceļu policijas darbiniekus.”
Īsi un kodolīgi, tajā pašā laikā ietilpīgi, ja vēl ņem vērā, ka par līdzīgiem kukuļdošanas gadījumiem ceļu policistiem (amatpersonām) septembrī aizturētas piecas personas. Jācer, ka šādām aktivitātēm nebūs īslaicīgas kampaņas raksturs. Jo kukuļdošana pie mums nav nekas ārkārtējs. Galu galā tas tikai apstiprina pieņēmumu, ka daudzi joprojām ir gatavi samaksāt ceļu policistam “uz rokas”, lai tikai nesaņemtu lielāku administratīvā pārkāpuma sodu un papildus vēl soda punktus. Šajā gadījumā kontrolētāji kopā ar ceļu policistiem ķer pie rokas kukuļa devēju.
Taču interesants būtu arī šāds eksperiments: automašīnā sēž kontrolieri, kas pārbauda ceļu policistu noturību pret kārdinājumu. Kāds būtu iznākums tādā gadījumā?
Var piekrist arī Ceļu policijas vadībai, kas teic, ka “krist kārdinājumā” un ņemt piedāvāto naudu spiež mazās algas. Bet kur ir robeža, aiz kuras ceļu policistam liksies, ka viņš ir pietiekami atalgots, lai kukuli neņemtu? Šoreiz pat netiek pieminēta tāda abstrakta vērtība kā mundiera gods.
Ļoti gribas sagaidīt to brīdi, kad ceļu policists būs draugs, nevis tikai soda kvīts izrakstītājs. Beidzot gribas dzīvot Eiropā.
