Jelgavas rajonā amatierteātru ir maz, taču tie ir salīdzinoši kvalitatīvi, un to turpmākā attīstībā liela nozīme ir tautas mākslas pārraudzītāju iestāžu starprajonu sadarbībai, atzīst Jelgavas rajona galvenā kultūras inspektore Dz.Zimaiša.
Jelgavas rajonā amatierteātru ir maz, taču tie ir lauku kolektīviem salīdzinoši kvalitatīvi, un to turpmākā attīstībā liela nozīme ir tautas mākslas pārraudzītāju iestāžu starprajonu sadarbībai, atzīst Jelgavas rajona galvenā kultūras inspektore Dzintra Zimaiša. Šo sezonu Jelgavas rajonā sāk amatierteātri Ozolnieku tautas namā (režisors Guntis Krūmiņš), Sesavas pagasta Bērvircavas kultūras namā (Vija Zelmene), Vilces tautas namā (Regīna Deksne), Vircavas tautas namā (Sarmīte Sustrupe) un Zaļenieku kultūras namā (Lūcija Ņefedova).
“Pieci – tas salīdzinājumā ar citiem rajoniem ir maz, taču lauku kolektīvu vidū mūsu rajona amatierteātri izceļas ar salīdzinoši labu kvalitāti. Ne katrā rajonā vairāk nekā puse kolektīvu var lepoties ar to, ka viņus vada augstskolā izglītojies režisors. Pārējie paralēli praksei nemitīgi papildinājuši režijas un akrierdarba pedagoģijas teorētiskās zināšanas kursos un semināros,” amatierteātrus rajonā vērtē Dz.Zimaiša.
Režisors – plaša profila speciālists
Kultūras inspektores pamatuzdevumu vidū ir savā administratīvi teritoriālajā vienībā ietilpstošo tautas mākslas kolektīvu darbības koordinēšana un izaugsmes iespēju nodrošināšana. Amatierteātra režisors lielākoties ir arī savu aktieru vienīgais skolotājs. Tāpēc tālākizglītošanās iespējas, ja pēc tām ir nepieciešamība, pirmām kārtām domātas režisoram.
Gadskārtējās rajona izrāžu skates palīdz kolektīviem izvērtēt savu veikumu. Ja izrāde atzīta par labu rajona kolektīvu konkurencē, to var pieteikt Latvijas amatierteātru Gada izrādes skatē. Šogad tajā plāno pieteikties Zaļenieku un, domājams, arī Ozolnieku teātris.
Bet kursu un semināru rīkošanā Zemgalē liela nozīme ir starprajonu sadarbībai.
Izveidota kopēju nodarbību programma Jelgavas un Dobeles rajona kolektīvu pārstāvjiem. Tāda nesen bija Dobelē rīkotā tikšanās ar dramaturģi Valentīnu Ozolu par režiju. Interesantā tikšanās ar scenogrāfu Ivaru Noviku atgādinājusi labi zināmo būtisko atziņu: režisors amatierteātrī ir ne tikai režisors, bet nereti arī scenogrāfs, gaismotājs un viss pārējais. Īsāk sakot, visbiežāk viņam jābūt izrādes iekārtošanas darbu plaša profila speciālistam. Šo zināšanu papildināšanai nākamgad ieplānota tikšanās ar gaismas un skaņu aparatūras izplatītājiem un speciālistiem no profesionālajiem teātriem, kas stāstīs, kā pēc iespējas efektīvāk izmantot pieticīgus līdzekļus gaismas un skaņas noformējumam.
Nākotne – rajonu sadarbībā
Plašas reģionālas sadarbības sākumi meklējami Vircavā katru otro gadu noritošajā lauku amatierteāru festivālā “Bīne”, kur pulcējas kolektīvi no Jelgavas rajona un citiem Zemgales rajoniem. Tieši šajā festivālā radās doma par divgadīgajiem režijas kursiem Zemgales amatierteātru režisoriem. Tagad režisores L.Ņefedovas vadītais nodarbību cikls beidzies. Kā piebilst Dz.Zimaiša, gandrīz visi audzēkņi diplomdarbus un rakstiskās atskaites nodevuši, un jaunajā gadā plānots svinīgi visiem pasniegt sertifikātus par kursu beigšanu. Kursus, kas paredzēti gan profesionālu režisoru kvalifikācijas celšanai, gan iesācējiem, piedāvā valsts aģentūra “Tautas mākslas centrs”. Kultūras inspektore par tiem informē sava rajona kolektīvu vadītājus. Dz.Zimaiša arī atklāj, ka sagatavots un iesniegts projekts, kas paredz turpināt līdzīga ilguma un apjoma kursus, kādi bija jau minētā Zemgales režisoru radošā laboratorija, kurā pie L.Ņefedovas skatuves mākslas pamatus būtiski papildināja režisori no Jelgavas, Dobeles un Bauskas (tai skaitā no skolu amatierteātriem). Taču tam vajadzīgs jauns finansējuma avots. Zemgales režisoru laboratoriju materiāli nodrošināja Jelgavas rajona Padome, tagad ir cerība uz valsts līdzekļu piesaisti.
Teātru varētu būt vairāk
Protams, varētu vēlēties, lai amatierteātru Jelgavas rajonā būtu vairāk, labvēlīgi priekšnosacījumi trupas izveidei ir ne vienā vien pagastā. Laba skatuve ir Glūdā; sadarbībā ar kaimiņiem Sidrabenē varētu atjaunoties kolektīvs Jaunsvirlaukā, kur ir režisore, kas vietējo atsaucības gadījumā spētu uzņemties kolektīva vadīšanu; telpas un zinoši cilvēki ir Kalnciemā, kur, ņemot vērā iedzīvotāju etnisko sastāvu un viņu aktivitāti tautas mākslā, nav neiespējama krievu trupas izveide; amatierteātris savulaik bijis arī Līvbērzē.
Taču mākslīgi neko izveidot nevar, viss atkarīgs no pagasta cilvēku entuziasma, ko ne pirmo gadu desmitu krietni kliedē atziņa, ka teātris ir dārgs prieks, ko ne visi var atļauties. Tas attiecas ne tikai uz naudu – no transporta izdevumiem līdz grima un nereti arī tērpu iegādei. Turklāt atšķirībā, piemēram, no kora vai deju kolektīva, kas vismaz pāris gadu tomēr var iztikt ar vieniem (varbūt vienīgi detaļās pielabotiem) tērpiem, katra izrāde top pilnīgi no jauna. Prieks nereti ir dārgs arī laika izteiksmē – laika, ko teātra entuziasti ziedo savam vaļaspriekam, nevis izmanto naudas pelnīšanai. Materiālās problēmas, kuru risināšana ir uz pagastu pašvaldību un kolektīvu dalībnieku pleciem, bijušas un būs galvenais tautas mākslas kolektīvu – tai skaitā (vai, ņemot vērā iepriekšteikto, – jo īpaši) amatierteātru – darbības bremzētājs. Bet tie, kas pamanījušies tai spītēt, seko gluži vai nepiedienīgi vienkāršajai, bet vienlaikus neapstrīdamajai atziņai, ko Dz.Zimaiša formulē aicinājumā: “Sapņu piepildīšanai labāku laiku gaidīt nedrīkst; jāizmanto tas, kas dots pašlaik, jo cita laika gluži vienkārši nebūs.
