Latvijas anesteziologi sola strādāt krietni mazāk, pūloties panākt algas palielināšanu, – par šo bezprecedenta akciju dzirdējusi lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju.
Latvijas anesteziologi sola strādāt krietni mazāk, pūloties panākt algas palielināšanu, – par šo bezprecedenta akciju dzirdējusi lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju. Vēl kāds brīdis paies, līdz kļūs skaidrs, vai tā sniegs cerēto rezultātu, taču valdība jau tagad plāno algu palielināšanai nepieciešamos līdzekļus saņemt no iedzīvotājiem – vairākas reizes palielinot pacientu iemaksas. Bet šoreiz ne par to…
Vai anesteziologi ir vienīgie, kam slimnīcās iet grūti un kas sava finansiālā stāvokļa uzlabošanai spiesti strādāt vairākās darbavietās? Nebūt ne – tas ir skaidrs ikvienam, tāpēc man interesanti šķita, kā jūtas pārējie mediķi. Tieši šā iemesla dēļ devos uz kādu slimnīcu (neminēšu, kuru), lai uzzinātu, vai anesteziologu kolēģi atbalsta viņu akciju.
Izrādās, ka lielākā daļa slimnīcas darbinieku ar abām rokām ir par anesteziologu protestu, jo, kā teic kāds ārsts, valdībai jāsaņem sitiens pa nierēm, ar runāšanu vien tā neko nesaprot. Pirmo reizi mediķi streikus rīkoja pirms dažiem gadiem, cenšoties panākt lielākas algas, taču pielikums bijis diezgan nepamanāms. Medmāsas neslēpj, ka pie algas pielikti apmēram astoņi lati, bet, atvelkot nodokļus, klāt nākuši nepilni trīs lati. Tiesa, ārsti algu paaugstinājumu sajutuši – viņu makā ik mēnesi iekritis par pārdesmit latiem vairāk. Arī šoreiz mediķi netic, ka anesteziologiem izdosies pieveikt valstsvīrus. Algas varbūt arī nedaudz tiks palielinātas, taču līdz prasītajam līmenim noteikti ne.
Vai tiešām anesteziologi ir tik ļoti nodarbināti, kā paši apgalvo? Izrādās, daudzi vienlaikus pilda arī nodaļu vadītāju vai pat slimnīcas direktoru amatus, tāpēc blakus tiešajiem pienākumiem viņiem jātiek galā ar daudzām citām lietām. Un kāds tur brīnums, ka viņi slimnīcā nereti pavada vairākas diennaktis, tikai dažas stundas nosnaužoties uz kāda neērta dīvāniņa. Un nav jau viņu vaina, ka jāstrādā kā zirgam, lai saņemtu labu algu.
Taču citiem arī neiet vieglāk. Piemēram, ķirurgiem darba netrūkst, turklāt diennakts dežūras nereti viņus tā nogurdina, ka rīts sākas ar roku drebēšanu, kas ķirurgam nav pieļaujama. Viens no ķirurgiem bilst, ka daži kolēģi, lai tiktu galā ar negulēto nakšu izraisīto stresu, lieto nomierinošus līdzekļus, no kuriem ar laiku var kļūt atkarīgi. Ko tamlīdzīgas lietas var izraisīt, skaidrs ikvienam. Un kas tad būs vainīgs, ja kāda operācija būs veikta nepareizi?
Un medmāsas… Arī viņas nav labākā situācijā. Dažas slimnīcas tikpat kā atteikušās no sanitāriem, tāpēc slimnieku cilāšana un pārvadāšana palikusi medmāsu ziņā. Nav viegli trauslai, gados jaunai māsiņai pacelt 100 kilogramu smagu vīru, taču tas tik un tā ir jādara.
Tā varētu turpināt ilgi, jo katram mediķim ir sava bēda. Kas no tā izriet? Vai nebūtu pienācis laiks cīnīties nevis ar sekām, bet ar cēloņiem? Vai beidzot nebūtu jāķeras klāt veselības aprūpes sistēmai, kuru pēdējā desmitgadē dažas amatpersonas pārvērtušas par personīgo spēļu lauciņu (un ne jau bez kārtīga ķēriena sev)? Var jau būt, ka valstsvīri grib panākt, lai visi spējīgie mediķi dodas strādāt uz ārvalstīm vai arī uz privātklīnikām, bet valsts slimnīcās, kas būs nepieciešamas vidusmēra cilvēkam, paliks tikai haltūristi vai medicīnā gadījuma pēc nokļuvušie. Ir tik daudz jautājumu, kas būtu jāatrisina, taču politiķi tikmēr katrs velk uz savu pusi, izrādot pārtikušiem cilvēkiem raksturīgas iezīmes, kad tie aiz garlaicības nezina, ko darīt. Un galu galā viņi taču parastās ārstniecības iestādes apmeklēt negrasās.
