Atkal lietus lāses kā asaras par aizgājušo vasaru. Gājējiem vairs neliekas svarīgi saudzēt zālienus.
Atkal lietus lāses kā asaras par aizgājušo vasaru. Gājējiem vairs neliekas svarīgi saudzēt zālienus. Šā vai tā – viss nosals vai pārdubļosies. Koku zari un cilvēki no rītiem sasveicinās ar pelēki uzblīdušām debesīm. Un tikai daži kājāmgājēji spēj ieraudzīt ne tikai dubļus, bet arī simtiem dzeltenzeltotu lapiņu, kas dejo ar vēju. Pārāk dzejiski. Bet rudenī jācenšas, lai tas, kas līp pie kājām, nepielīp arī pie sirds. Dzeja un rudenīgā ikdiena ir par velti. Apkures sezona par naudu. Nosalušie nav nekādi laimīgie. Tāpēc maksājam. Lai būtu laimīgi. Ja ne dvēselei, tad vismaz miesai ir prieks. Dvēsele ir pieklājīgāka un neuzbāzīgāka. Viņai gan nepietiek ar desu un fizisku siltumu. No šīs barības tā nepārtiek. Bet pielāgoties spēj, jo savas nepieciešamības mācējusi pieteikt Maslova piramīdas augšpusē. Tas nekas, ka tā nav nekāda kultūras piramīda. Dvēselei vienmēr vieta tur – spicē. Bezpajumtniece varbūt. Nepaēdusi arī. Bet tomēr spicē. Un kājāmgājējs vai autobraucējs to vienu jauko lapiņu ierauga koka galotnē ne tik daudz savu acu, cik dvēseles dēļ.
Savu laiku ievas ziedēj, savu laiku ābeles, savu laiku dubļus bridu, savu laiku rotājos. Paies apkures sezona, nāks vasara ar skolēnu dziesmu svētkiem, Imantdienām un citiem pasākumiem, kur pēc apkures sezonas beigām varēs doties gandrīz katrs.
